Smalkjūtība. [3]10

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Smalkjutiba-2/764362





Kad mani no trauslā bezsapņu miega uzmodina atslēgas svīkstoņa kameras durvju slēdzenē, es esmu tam gatava. Es nekliedzu tad, kad mani satver divas aukstas, raupjas rokas. Es nepretojos to skarbajam tvērienam pat tad, kad tās saņēmušas mani aiz delmiem, velk cauri pelēkajiem gaiteņu labirintiem un nesaudzīgi iestumj baltajā telpā ar stikloto sienu. Kad aiz manas muguras, skaļa trokšņa pavadītas aizcērtās durvis, visi sanitāru skatieni pievēršās man. Kaut arī mūs šķir bieza stikla siena, es jūtos kā mežonīgs zvērs, kas iesprostots krātiņā. Es labi apzinos, ka manos vaibstos atspoguļojās bailes un acīs,- izmisums, kas ik mirkli nikni smacē manu dvēseli un prātu, zinu, ka uz vaigiem vēl joprojām vīd nodevīgas, sārtas sāpju līnijas, kuras ir vienīgais nemirstīgais apliecinājums tam, ka esmu raudājusi. Es neesmu mazgājusies vairākas nedēļas, ožu pēc sviedriem un negulētām naktīm, manu ādu klāj sīka, gandrīz nemanāma pelēku netīrumu kārta, un mugurā ir trauslam zīdpapīram līdzīgs, balts krekls, kurš ir tik caurspīdīgs, ka pat netrenētai acij, bez īpašas piepūles ļauj saskatīt manu kailo augumu. Viņu acīs es jau esmu zaudējusi.

Sajūtot sļirces trulo asmeni ieurbjamies kakla artērijā, es pat nespēju pievērt acis, jau akli krītot tumsas apskāvienos.

Šoreiz mežs ir mainījies. Tā mūžīgi pelēko dienu ir nomainījusi klusa nakts atblāzma. Biezā tumsa vij deju ar apkārt biezējošo, pavisam viegli mirdzošo miglu. Es ievelku dziļu, klusi trīsošu elpu, ļaujot plaušām sajaukties ar brīvības un auksto skuju smaržu. Gaiss smaržo pēc sasalušām sūnām, sarmas ieskautas nakts un savāda miera, kurš jaucās ar pilnīgām, pār ādu skrienošām baiļu trīsām. Virs galvas, mežonīgajā vēja melodijā dejo kailie koku zari, tie savā starpā sačukstās, viens otram stāstīdami par mūžsenis glabātiem noslēpumiem. Tumsa vijās visapkārt manam plānajā kreklā tērptajam augumam, aukstums nemanot atņem elpu. Ejot dziļāk biezokņa tumsībā, vēja čuksti arvien vairāk sāk atgādināt izmisuša cietēja kliedzienus, tumsa kļūst arvien neizskaramāka un mana pārliecība, ka šoreiz uzvarēšu, gluži kā irstošs audums, pavisam klusi izzūd. Visu var tumsā pazaudēt, pat dziļi dvēselē iekaltu pārliecību, taču sevi var tikai atrast.

Es uzsāku skriet. Kamēr cilvēks nepadodas, viņš stāv soli augstāk par likteni. Ledainais vējš kā sen neredzēts draugs, skaudri sitās sejā, glāstīdams vaigus ar saviem garajiem, aukstajiem pirkstiem. Mani soļi ir gausi un bezspēcīgi,- lai cik ļoti es sakopotu savus atlikušos spēkus, es skrienu pārāk lēnu. Trauksmes sajūta pakrūtē krāsojās arvien biezāka. Ticība ir vienīgais spēks, kas nes mani uz priekšu. Ja tās nebūtu, es jau sen būtu pakļāvusies savām pēc atelpas lūdzošajām kājām un apstājoties sagaidītu drošu nāvi. Nepilnīgais uzturs un negulētās naktis reālajā dzīvē ir darījis mani tik vāju, ka pat tik parasta lieta kā pārvietošanās patstāvīgi man šķiet pavisam neiespējama. Tas ir brīnums, ka šeit es spēju skriet.

Kad aiz muguras sadzirdu skarbus, sev sekojošus soļus, pašai negribot, es sāku skriet ātrāk. Gaisā novirmo sarecējušu asiņu smaka. Un es skrienu. Sejā sitās ledainais vējš un kailie koku zari, uz vaigiem un ādas atstājot sārtas sāpju līnijas. Sekojošie soļi kļūst arvien skaļāki, līdz es varu sadzirdēt arī radījuma saraustīto elpu un tā nedabiski skaļos, dobjos sirdspukstus. Un pēkšņi es apstājos, stingri lūkojoties sev taisni priekšā. Mana straujā elpa savijās ar vēja gaudām.

Tas nenotiek īstenībā.

Ķermenim viegli trīsot baiļu un aukstuma ēnā, es sastingusi pagriežos un paveros tieši vajātājā. Šī ir pirmā reize, kad es ieskatos tieši radījuma tumšajās, nāves alkstošajās acīs. Tās aukstas un nepieradinātas, cieši verās tieši manī, it kā spētu redzēt manas dvēseles dziļākās dzīles. Viņa masīvais augums kustās līdzi straujajām izelpām, pavērtā mute atsedz asinīm klātus, trulus ilkņus, taču viņš neuzbrūk, bet uzmanīgi vērojot katru manu soli,- gaida. Sekojot instinktam, es piesardzīgi pastiepju radījumam pretī savu plaukstu un cieši aizžmiedzu acis. Šī ir mana spēle. Mans prāts. Man ir tiesības izvirzīt savus noteikumus.

Ja es nebūtu tik satraukta un izbrīnīta, sajūtot radījuma miklo purnu un raupjo mēli skaram manu plaukstu, es noteikti smietos.

Paverot acis, es atkal esmu sterīli baltajā telpā. Šeit plosās vētra,- sanitāri kā jukuši lūkojās savos ekrānos un satraukti, ik pa laikam pamet pētošus skatienus manā virzienā. Šoreiz viņu tukšos skatienus ir nomainījušas ledainas bailes. Viņiem ir bail no manis.

- Tas nedrīkstēja notikt. - cauri biezajai stikla sienai es sadzirdu kādu drudžainu sievietes balsi. - Tas nav iespējams. -

Pat ja es esmu uzvarējusi, var gadīties, ka rīt es tāda vairs nebūšu. Jo katra diena ir jauna dzīve, bet brīvībai nav garantiju. Vienīgais ko varu ir darīt ik dienu, visiem spēkiem pēc tās tiekties.

Manās lūpās iezogās kluss uzvarētājas smaids. Beidzot.