http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-55-dala/736520#commentBlock
- Ralf, varbūt nevajag tik asi? - Sema klusi ierunajās.
Ralfs un līdz ar to arī Ieva abi apstājās. Un abi izskatījās mazliet pārsteigti.
Sema gan varēja redzēt ka Ralfu absolūti nesajūsmina Semas iejaukšanās.
- Mīļum, varbūt tiešām uzklausi viņu? Nu, nevar būt tā, ka cilvēks vienkārši no zila gaisa izdomājis ka atbrauks un sačakarēs Tev visu vakaru.
Ralfs izbolīja acis pret debesīm un bezspēcīgi pacēla rokas ar plaukstām pavērstām tā, it kā viņš padotos.
- Labi, es tikai gribēju kā labāk.
Aizgājis līdz dīvānam viņš apsēdās, pārmetis abas rokas pāri dīvāna atzveltnei, viņš palūkojās uz Ievu.
- Labi, klāj vaļā, kas ar Tevi tāds globāls notika, ka esi nonākusi pie tā, ka pie palīdzības jāgriežas pie manis?
Semas pārmeta nosodošu skatienu pār plecu Ralfa virzienā, Ralfs to izlikās nemanām.
Ieva, savukārt, paskatījās uz Semu ar pateicīga suņa acīm un , iestūmusi lielo čemodānu atkal virtuvē, ieņēma vietu blakus esošajā dīvānā. Sema apsēdās blakus Ralfam, kurš ar radušos situāciju bija acīmredzami neapmierināts, bet Sema to neņēma vērā. Viņa vēl nodomāja, cik tas patiesībā ir dīvaini ka viņu radusies situācija nesaērcina tik ļoti kā viņas puisi.
- Tātad? - Ralfs nepacietīgi mudināja Ievu.
- Ko tieši pirmo no visa Tu vēlies uzzināt?
- Piemēram, kāpēc Tavi vecāki no Tevis ir novērsušies?
- Viņi nav novērsušies, mēs tikai sastrīdējāmies.
- Par ko?
- Principā īss situācijas atstāsts ir tāds, ka Taizemē es satiku puisi, kas man ļoti iepatikās, bet viņš ir spānis, sauc viņu Huans Hosē, mēs esam kopā jau trīs mēnešus, es esmu ļoti laimīga kopā ar viņu, - to pateikusi, viņa pameta skatienu uz Ralfu, Ralfs sēdējā kā marmorā cirsts un viņa sejā nepakustējās ne vaibsts.
Aplaizījusi lūpas, viņa turpināja.
- Nu lūk, to, ka braukšu atpakaļ uz Latviju apciemot vecākus, zināju jau labu laiku, jo biju nopirkusi biļetes sev un Huanam, par viņu gan vecākiem nebiju stāstījusi, bet pirms braukšanas es padalījos savā priekā par to, ka man ir nokārtojusies privātā dzīve ar viņiem, lai gluži nebūtu tā, ka atbraucam ar Huanu un vecāki būtu šokā.
- Paga, a kur tad Huans? Slēpjas kaut kur dzīvžogā šeit? Starp citu, kā Tu tiki šeit pāri vārtiem vispār?
Ieva pārgrieza acis uz debesīm.
- Pirmkārt, jūsu vārti, lai cik augsti arī nebūtu, viņiem ir tāds vijums, ka par to var pārkāpt pāri, ja labi velas, Tu jau zini, ka kāpelēšana man nekad nav sagādājusi grūtības.
- Bet čemodāns? To Tu taču nepārvilksi pāri vārtiem?
- Nu, jā, ar to man sanāca grūtības, nācās izkrāmēt un pārmest mantas pāri žogam, kas nebija tik augsts kā vārti un tad jau, pakāpusies uz vārtiem, es itin viegli pāri žogam pārmetu arī čemodānu. Tad jau tikai atlika jautājums par mantu salikšanu atpakaļ, pateicoties zālei un sūnām viņas īpaši nenovārtījās, paldies Dievam.
Uz brīdi apklususi, viņa apdomājās un turpināja.
- Atbildot par to, kur slēpjas Huans, viņš nekur neslēpjas, viņš neatbrauca. Tad, kad pastāstīju vecākiem par Huanu, viņi priecājās līdz brīdim, kad uzzināja to, ka viņš nav latvietis. Lai gan, loģiski padomājot, kur Taizemē tur latvieti vēl dabūsi, - viņa ironiski pasmīnēja.
- Nu lūk, viņi uzzināja ka pusis ir spānis un nebija sajūsmā, mamma jo īpaši bija pret. Ja ar tēti man vēl izdevās normāli sarunāties, tad mamma kategoriski atteicās no satikšanās ar Huanu šeit, Latvijā. Pats muļķīgākais bija tas, ka mēs sarunājāmies caur Skype, es biju tā iedegusies strīdā ar mammu, ka nemanīju, kā Huans pārnāk mājās, attapos tikai no tā, ka skaļi strīdos ar mammu, bet ar acs kaktiņu pamanu kustību istabā.
- Huans, lai gan no latviešu valodas nesaprot daudz, es viņu gan apmācīju, lai satiekoties ar vecākiem viņs prastu kaut elementārākās frāzes pārmīt, un viņš arī ļoti centās mācīties, jo viņam bija svarīgi iepatikties maniem vecākiem, taču viņs tik un tā saprata ka mamma negrib viņu redzēt. Tas viņu ļoti sarūgtināja. Redziet, spāņi paši par sevi pēc mentalitātes ir daudz savādāki kā latvieši, viņi ir viesmīlīgi, ātri savā vidū pieņem cilvēkus, viņi neskatās uz viņiem ar aizdomām un nepārbauda, kas Tu tāds esi, viņi Tevi redz, Tu viņiem patīc, Tu automātiski esi savējais, viss, nekādu aizdomu, šķību skatienu, nekā! Tāpēc jau viņš bija sarūgtināts, bet dēļ fakta, ka tie ir mani vecāki, viņa sarūgtinājums tikai pieauga, tāpēc viņš atteicās braukt uz Latviju kopā ar mani, sakot ka nevar braukt uz vietu pie cilvekiem, kuri vinu negrib. Respektīvi no sērijas - ar varu mīļš nekļūsi.
Tāpēc es atbraucu viena, domāju parunāšu ar viņiem klātienē, atmaigs, vēl biju centrā, zvanīju mammai, runāju, bet mamma ir aizgajusi tādā apsēstā marazmā, ka pat negrib runāt. Sastrīdējos vēl vairāk ar viņu. Satraukumā paliku neuzmanīga, stāvēju ar klausuli iespiestu starp plecu un ausi un rakņājos somiņā pēc balderiāna tabletītēm, jutu nervi uzdod. Un tad es attapos, ka man somu izrauj no rokas un no manis attālinās skrejošs jauna vīrieša tēls. Tā kā klausulē vēl joprojām kliedza mamma, es pat nespēju atjēgties, kad viņs jau pazuda ap stūri, es tā arī paliku ar vaļā atvērtu muti un gaisā paceltām rokām, tik stulbi!
Vienīgais, ko paspēju izmest bija - sasodīta velna būšana, - mamma to izdzirdēja, satrakojās vēl jo vairak, jo nodomāja ka to saku viņai, nobļāvās ka nav ko ar mani runāt tik necienīgā manierē un nometa klausuli, es viņai zvanīju, rakstīju īsziņu, viņa necēla uz īsziņu atbildēja ka nav ko melot, lai sevi attaisnotu. Vispār kaut kāds murgs! Nekad nebiju domājusi ka mamma tā var uzvesties!
Zvanīju draudzenei, viņa prom Maldivu salās ar vīru, nav Rīgā, otrā draudzene laukos, trešā kāzās. Bijušie kolēģi arī visas brīvdienās uz jūrām, pa laukiem. Un tad, pats pēdējais sarakstā biji Tu, Ralf. Man reāli nebija kur sprukt, naudas man nav, no kā aizņemties nav, kredītu nepaņemsi, jo man pat pases nav, to nozaga ar mazo somiņu kopā. Dārglietu, ko ieķīlāt, man arī nebija, nē, ok, Huana dāvātie zelta auskari, bet zini, es labāk zem tilta guļu, nekā ieķīlāja viņa dāvanu. Sagrabināju pēdējo naudu no kabatām, ko biju laimīgā kārtā ielikusi šortu kabatā, pēc tam, kad pirku ūdeni, jo man bija slinkums vilkt maku ārā. Un labi ka ta, nopirku autobusa biļeti un atbraucu līdz Berģiem un tad gāju kājām. Pagadījās laipns pusis, kas mani atveda līdz ceļa līkumama un man ar čemodānu nebija jāvelkas tie cik tur kilometri kājām.
- Kāpēc Tu vispār domāji ka esmu šeit?
- Tu vienmēr esi šeit vasarās, pie tam, kad runāju ar Tevi, fonā sīca tējkanna, tējkanna ar svilpi jums ir tikai šajā mājā, tā ir mantota vēl no omes. Nu lūk, tāds ir mans bēdu stāsts.
Pabeigusi viņa palūkojās uz Ralfu un Semu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-57-dala/736884
