http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sebastians-18/716292
Sebastians man ap acīm apsēja savu šalli. Visapkārt bija tikai tumsa.
-Sebastian, atceries, ka es neko neredzu un, ka tev mani būs jāņem pie rokas. Negribētos tagad kaut kur ar seju ietriekties.
-Viss kārtībā! Turēšu tevi pie rociņas kā mazu bērniņu un tev nekas slikts nenotiks.
Mums abiem ļoti patīk humors, tapēc tā ir daudz.
Lukturis pie debesīm bija pilnīgi apaļš. Romantiski.
Kad Sebastians man nosēja šalli no acīm, es ieraudzīju uzrakstu „Sarkanās klintis”. Šeit es nekad neesmu bijusi un godīgi sakot pat nezinu, kas tas ir.Šodien uzzināšu.
-Ak, Sebastian! Cik jauks pārsteigums! Lucija sajūsma sacīja.
-Pagaidi, tas vēl nav viss. Sacīja Sebastians.
– Gaidi mani šeit. Kad pie tevis pienāks vīrietis zaļā kreklā, viņš tev parādīs kurp doties.
Lucija nesaprata, bet tas nekas.
-Protams, mīļais! Es ar nepacietību gribu uzzināt, kas būs turpinājumā.
Sebastians atskatījās un gāja uz paradzēto notikuma vietu. Viņš nosūtīja Lucijai gaisa buču un sacīja.
-Gaidi zaļo! – pateicu ar humoriņu.
Līdzi man bija divas rozes. Ejot uz paradzētu vietu ik pa laikam izkaisīju lapiņas. Tas domāts, lai Lucija zinātu uz kurieni doties. Mums bija Nr.1 galdiņš. Pats labākais un līdz ar to pats dārgākais, bet meitenes dēļ tas ir tā vērts.
Galdu bija uzklājusas saimnieces. Uz galda biju pasūtījis vīna pudeli (bezalhoholisko) , siera plati, un zemenes ar putukrējumu. Nekam vairāk man nepietika finanses, bet vismaz nav tā, ka sēžam pie tukša galda. Vēl atlika iededzināt svecītes un noskaidrot vienu lietu.
Tajā pašā laikā pie ieejas:
-Jūs esat Lucija? Jautāja vīrietis zaļā kreklā.
-Jā, es esmu Lucija un vēlētos uzzināt uz kurieni man iet. Lucija smaidīdama pajautāja.
-Sekojiet man, tas nav nekas grūts, tikai sekojiet rožlapiņām. Zaļais pateica un uzreiz kādam zvanīja.
Lucija sekoja rožu lapiņām un kaifoja par pilnmēnesi.
Tajā pašā laikā pie galdiņa:
-Sveiks! Lucija jau nāk pie tevis. Sacīja balss Sebastiana tālrunī.
-Ar to lietu viss nokārtots?
-Jā. Viss kārtībā.
Lucija bija klāt. Piegāju viņai tuvāk, paņēmu pie rokas un pievedu pie galdiņa.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sebastians-20/716538
