Sveika, tauta!
Es tomēr likšu iekšā Sebastianu, jo ticu, ka ir kaut viens lasītājs... Es viņam ticu...Ticu manam lasītājam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sebastians-17/716047
- Cik ilgi es gulēju? Lucija jautāja.
- Kādas 30 minūtes. Vai tu zini, cik tu esi skaista, kad guli? – atbildēju.
Lucija nosarka, bet varēja redzēt prieku viņas acīs. Ieskatījusies man acīs, teica.
– Zinu. Tik pat skaista kā tu.
Pasmaidīju.
– Zini? Man te mežā jau apnika. Varbūt braucam mājās? jautāju, jo tiešām bija apnicis.
Lucija skatījās uz debesīm. Atkal vēroja tās.
–Lucija? – iesaucos. Man nepatīk, ja tu neatbildi. Tāda sajūta, ka esi atkal apvainojusies.
-Piedod! Es aizsapņojos. Domāju par Parīzi. Mans lielākais sapnis ir uzbraukt Eifeļu tornī.
- Wow! iesaucos. Mums gan daudz kas kopīgs. Man ir tieši tāda pati vēlme.
-Man arī gribās uz mājām. Pietrūkst visu mājinieku. – Lucija sacīja. – Domāju, ka ceļā varam doties jau šodien. –
Sebastianam atkal bija tā sejas izteiksme. Viņš bija kaut ko izdomājis. Ideja. -Nē. Nebrauksim mājās.
-Kur tad? Tikai nesaki, ka tas ir noslēpums. – ziņkārīgi sacīja Lucija.
-Es tevi šoreiz apbēdināšu, bet noslēpums paliek noslēpums.
Ehhh... Gribas atrāk uzzināt, bet Sebastians ir baigais maita. Neteiks viņš man... Ja viņš pasaka, ka noslēpums, tad noslēpums.
-Nesaki. – Lucija noskaitusies noskaldīja.
-Ejam. Mums jāgatavojas ceļam. Jāsavāc visas mantas un tad varēsim doties uz autobusu.
Ejot mēs satikām ežu ģimenīti un stirniņu. Lucija gandrīz iekrita purvā, bet tas jau neskaitās. Es smaidīdams soļoju uz nometni un pārdomāju visu slikto, ko esmu izdarījis.
Neko nevaru darīt, ka esmu tāds. Man patīk taisīt pārsteigumus. Esmu pats kā viens liels pārsteigums.
-Es novākšu telti, bet tu pārējo saliec somās. – sacīju.
-Protams. Esmu jau maziņa kalponīte.- Lucija atkal ironizēja. Viņai tā bija kā tradīcija.
Sākām visu krāmēt. Nekas daudz jau nebija, tikai viena lielā soma un telts. Pagājā kādas pāris minūtes un mēs jau bijām visu salikuši.
–Tagad gan mums jādodas ceļā. – sacīju Lucijai. – Citādi vēl nokavēsim.
-Kā teiksi tā būs. – iesaucās Lucija, paņemdama maisu ar telti uz pleciem. Es paņēmu lielo somu un mēs devāmies uz autobusu.
Lucija paskatījās manī ar savām suņa actiņām un klusītēm jautāja. – Sebastian, nemoci mani un pasaki uz kurieni mēs brauksim. Lūdzu! –
-Tas ir valsts noslēpums. – atbildēju.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sebastians-19/716429
