Sorry, ka tik ilgi netiku pie datora!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sebastians-12/711261
-Sebastian izbeidz! – Lucija sadusmojās
Neko ļaunu jau negribēju, bet laikam viņai nebija garastāvokļa. – Piedod, negribēju tevi apbēdināt. – es atvainojos Lucijai.
Viņa izskrēja ārā no telts uz ezera pusi. Bija noskaitusies. Nolēmu atļaut viņai pabūt vienatnē, nevis skriet pakaļ un atvainoties milijoniem reižu.
Ir pagājusi tikai nedēļa kopš esam mežā. Man ir tāda sajūta, ka pagājusi vesela mūžība. Vēl veselas četras nedēļas līdz brauksim mājās un būsim zbaudījušii mūsu piedzīvojumu. Gribētos, lai Lucija pievērš man vairāk uzmanības un nav tik bailīga, bet es viņu saprotu, jo pēc visa pārdzīvota tā varētu būt, ka no daudz kā cilvēki baidās.
Paņēmu MP4 atskaņotāju un uzliku nomierinošu meditatīvu mūziku. Nosēdos lotosa pozā un atbrīvojos. Klausījos, kā dzied putni un sasmaržoju vakara smaržu. Aizvēru acis un iedomājos sev apkārt valdam tikai mieru.
Pēkšni manu meditāciju iztraucēja stipras lietusgāzes. Šajā brīdī es sāku uztraukties par Luciju. Viņa jau pusstundu nebija rādījusies. Pie stiprajām lietusgāzēm vēl klāt pievienojās pērkons. Sākās negaiss un liela vētra. Mūsu telts knapi noturējās uz zemes. Visas mantas ātri sabāzu teltī. Nogaidīju vēl piecas minūtes, bet Lucija tā arī nebija atgriezusies.
-Lūcija! – histēriski kliedzu – Lūcija, Lūcij! Nebiedē mani, nāc atpakaļ.
Es nesagaidīju atbildi. Uzliku uz mēles piparmētru. Tā mazliet nomierina. Paņēmu nazi un metos meklēt Luciju. Skrēju pa brikšņiem un purviem. Zirnekļu tīkli man sejā. Kas var būt patīkamāks!
-Ak, dievs! – Tā ir Lucijas blūze un uz tās ir asins pleķi. Man palika baisi un slikti. Sāku vemt, nevarēju apstāties kādas piecas minūtes. Man nepatīk vemt. Tas ir riebīgi un pretīgi.
Šāku skriet , cik kājas nes, bet vienā brīdī man palika tik slikti, ka nevarēju nostāvēt kājās. Nokritu sūnās un bija sajūta, ka manai dzīvei pienācis gals. Gar acīm pazibēja balta gaisma. Es atslēdzos.
-Ejam prom! Mums vēl tai draņķa meitenei jāpadara gals. – Dredrads uzsauca saviem padotajiem.
Nežēlīgi sāpēja galva. Bija rīts. Nevar būt, ka visu nakti nogulēju. Centos piecelties, bet sajutu asas sāpes starp lāpstiņām.
Tā bija Miliapa bulta.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sebastians-14/715216
