Apaļa nodaļa. Klausieties spoki, aizliedziet man klausīties skumjas dziesmas. Es sabojāšu vēl beigas :D P.S. Varētu būt kaut kas nesaprotams, tpc jautājiet man!
Bet lūk nodaļa.
10.nodaļa.
Koma.
Es pamodos slimnīcā. Nezinu, kāpēc esmu šeit. Palātā ienāca medmāsiņa, viņa, pamanījusi manu atmošanos, aizgāja prom. Liekas pēc ārsta. Tā arī bija. Viņa ieradās kopā ar ārstu. Ārsts nāca un uzdeva jautājumus man paar manu veselību. Mazliet apjuku, bet sapratu, ka tā tam arī jābūt. Atbildēju uz jautājumiem patiesi. Tas ir par savu veselību. Tad medmāsa telpā pasauca manus audžuvecākus un pusbrāli ar mazuli. Aukle arī bija. Mana pamāte apsēdās blakus gultai. Klusums. Pārtraucot klusumu, pusbrālis pastāstīja man labus jaunumus.
- Zini, māsiņ, kas noticis lielisks?
- Nu? – jautāju.
- Mums pašiem bija prieks, ka viņš spēja... – māte nespēja pabeigt, kad brālis viņu pārtrauca.
- Aleksandram ir jauna mamma! – viņš aiz laimes iesaucās. Es pasmaidīju.
- Un mēs uzzinājām no aukles, kas ir tavi īstie vecāki. Varam arī viņus satikt... – uzsāka pamāte (reizēm saucu arī kā māti). Es viņu pārtraucu.
- Lūdzu, nevajag! Ko vēl uzzinājāt? – mazliet uztraukusies jautāju.
- Nu... – tēvs novilka, - em, tu esi nolādēta... – viņš noklepojās.
- Saprotu, jūs mani pametīsiet un aizmirsīsiet par manu eksistenci. Paldies par Jūsu audzināšanu... – es centos valdīt asaras.
- Tad mēs nebūtu ieradušies pie tevis – māte uzsāka – un mēs tevi esam iemīlējuši. Turklāt, nu un, ka esi nolādēta. Dēmons izglāba Aleksandru. Aukle izstāstīja visu.
- Tad brāli piedod... – nu jau sāku raudāt.
- Nu, man aukle izstāstīja dēmona iemeslu. Saprotu, tas bija nekrietni. Un, turklāt, es būtu viņu pametis, jo jutu, ka viņa mani krāpj. Nu aukle visu izstāstīja... – viņš viegli uzsmaidīja.
- Jūs piedodat mana dēmona visas izdarības? – es apmulsusi jautāju.
- Nu, - aukle novilka, - Ieva, saproti, tevi mīl tava audžu ģimene. Un labāk pievērsīsimies, kam citam...
- Kam? – ieintriģēta jautāju.
- Par to, ka dēmons tevi cenšas iznīcināt...
- Tie nav labi jaunumi Gunta – Gunta bija aukles vārds.
- Nu, kādā veidā tu izskaidrosi, kāpēc guli slimnīcā trīs nedēļas. Ir jau novembra vidus. Tu biji komā... – to pateicis tēvs, es skatījos uz viņu ar neticību.
- Nevar būt. Kā? – es jautāju. Gunta gatavojās stāstīt man, kas notika, kad man sāka reibt galva. – Man ir slikti... – es izteicu pēdējos vārdus. Es atkal pazudu nebūtībā. Tumsā...
***
Dēmona skatupunkts.
Viņai sāka reibt galva. Viņa kļūst vāja. Viņa nekontrolē ķermeni, un es arī nespēju. Viņa pazūd. Es nejūtu viņas dvēseli. Es zaudēju ar viņu kontaktu.
Es zaudēju tā kā pusi no sevis. Cenšos saķert viņu, lai viņa ir ar mani, bet viņa zūd. Viņas atmiņas zūd. Viņa aizmirst mani, ģimeni un pagātni. Viņa ir kļuvusi kā tukša lapa. Viņa vairs nav viņa, bet tukšums...
Es nonāku pēc brīža, kur viņa pazuda. Es skrienu pie viņas, bet netieku. Es redzu viņu kā viņa asiņo. Viņai kāds briesmonis sadūris.. Es sastingstu...
***
Ieva.
Es guļu uz aukstas zemes. Jūtu aukstumu. Cenšos piecelties, bet es nevaru. Man kaut kas dur krūtīs. Es cenšos pacelt roku. Tā ir smaga. Ļoti smaga. Skatos vien augšā. Jūtu, kā pār manu ķermeni paliek kaut kas silts. Cenšos piecelties. Duršana krūtīs ir pazudusi. Pieceļos. Asinis. Es asiņoju. Es cenšos apturēt asiņošanu. Bet nevaru. Pieceļos. Es grīļojos. Dzirdu smieklus. Paskatos aizmugurē. Tur es arī redzu dēmonu... Viņa ir... asinīs. Es neko nesaprotu. Dzirdu čukstus. „Tu esi Dieva kļūda. Dabas kļūda. Tu esi Nāve. No tevis visi novērsīsies. VISI!”. Vārds „visi” man ilgi atbalsojās šajā tumšajā pasaulē. Es centos skriet prom no visa, bet... Es nokrītu. Es raudu. Es redzu vairākas ainas. Mana pagātne. Ilze, kuru nogalinu. Riksi, Džeinu, blondo meiteni, es redzu kā visus nogalinu. Es visas ainas plēšu. Es saplēšu visas ainas. Jūtu kā mans prāts kļūst tukšs. Jūtu, ka esmu saplēsusi arī labas atmiņas, bet jautājums – kādas? Es pētu apkārtni. Es saucu. Bet es nerunāju. Redzu kādu atmiņas ainu ar savu īsto māti. Es vēroju kā viņa mani pieķērusi. Ka esmu dēmons. Viņa mani ved uz Rīgu. Es dzirdu ko viņa domā. „Dabas kļūda. Šis bērns ir dabas kļūda. Kļūda, kam nevajadzēja dzīvot...” Es jūtu kā man rit asaras. Es vēlos saplēst ainu, bet tad pēkšņi aina pati saplīst. Stikli lido pret mani. Mani sagraiza vairāki stikla gabaliņi. Es asiņoju arvien vairāk. Es cenšos kliegt. Bet es nevaru. Es cenšos kaut ko nočukstēt. Izdodas. „Tas ir mans sods? Par to, ka esmu daudzus nogalinājusi. Es pat viņus nenogalināju! To darīja viņa” es norādu uz dēmonu. Dēmons atkārto kustības. Viņa ir es. „Tu! Tikai tu vainīga, nevis dēmons!!!” Kāds runā, bet es nevienu neredzu. Klusi čukstu „ ko man tad darīt? Mirt? Pazust?” To jautājusi, dzirdēju tikai riebīgu griezošu skaņu.
Es vairs neesmu tumsā. Vismaz tā liekas, jo dzirdu, kādu manu saucam. Kas mani sauc? Kas? „Ieva! Ieva! Dzīvo! Nepamet mani un pārējos!”. Es vēlos atvērt acis, bet nevaru, kāds mani velk uz tumsu. „Es neesmu vēl gatava doties uz elli!” Es iekliedzos. Jūtu kāds mani atlaiž. Es dzirdu tikai pīkstēšanu. Dzirdu kādu saucam mani. Es cenšos atvērt acis, bet es nevaru. „Tu paliksi bez atmiņām...” šie vārdi bija tikai čuksti, bet es tos dzirdēju. Es tikai centos atvērt acis. Es tās atvēru, un manā priekšā bija...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Saulriets-11nodala/635593
