local-stats-pixel fb-conv-api

Saulriets. 11.nodaļa0

11.nodaļa

Pamošanās.

Es atvēru acis. Sev priekšā redzu kādu vīrieti. Viņš pēta manu seju. Viņa sejā ir manāms šoks. Es pārlaižu skatu pār palātu. Un tur arī ir citi cilvēki. Es nezinu, kas viņi man ir, bet viņi šķiet man pazīstami un svarīgi. Manu, ka tas pats vīrietis sāk smaidīt. Viņš mani apķer. Es ievēroju jaunu sievieti ar mazuli. Un tad citu sievieti ar vīrieti, abi ir pusmūža vecuma. Vīrs pieceļas un pienāk klāt. Viņa sejā ir manāma laime un arī... asaras.

- Ieviņ, tu esi pamodusies... – viņš noslauka acis, tās ir miklas. Es vēroju viņa seju.

- Mēs būtu pazīstami un ja jā, kas jūs man skaitāties? – es jautāju. Visu sejās parādās šoks un bēdas. Sieviete, kas ir veca aptuveni cik tas pusmūža vecuma vīrs, pienāca klāt. Saķērusi manu roku, viņa centās parunāt. Viņa klusi izelpoja savu elpu. Es jutu, ka viņa ir apbēdināta. Viņa paceļ savas acis no manas rokas. Viņa vēro mani. Es atpazīstu viņu, bet kas viņa ir?! Es zinu, ka viņa ir kā mana radiniece.

- Meitiņ. Es apsolu, es palīdzēšu tev atgūt atmiņu. – viņa ar miklajām acīm atbild. Viņa cenšas neraudāt. Viņa pēta manu seju. – Jāni, pasauc ārstu... – vīrietis, kuru pirmo arī pamanīju, aizgāja prom no palātas. Viņu sauc Jānis. Kas viņš man bija?

- Kas ir Jānis? – es jautāju.

- Tev kā brālis, bet patiesībā... – es tālāk neklausījos, jo palātā ieradās ārsts.

- Sveika Ieva. Man tavs brālis teica, ka tu neko neatceries. Pasaki, ko tu atceries? Vismaz daļu, kas kaut vai ir pa miglu... – dakteris vēroja mani. Es skatījos viņā. Un tad aizdomājos. Ko es atceros? Neko. Pilnīgi neko. Es atceros tikai to, kas notika pirms 10 minūtēm, kad pamodos. Redzēju, to vīrieti, kuru sauc Jānis. Un viņš ir mans brālis. Tad to sievieti, kas mani sauca par meitu. Tad jau mamma. Kas tā par sievieti ar mazuli? Un tas pusmūža vecuma vīrs? Kas tie abi ir? Un es nejūtu ar nevienu radniecību. Mazliet jūtu radniecību, bet nevis tā it kā būtu viņu bērns. Vai esmu adoptēta? Kur ir mani īstie vecāki? Ja tādi ir? Ievēroju, ka ārsts sāk mazliet mani uztraucies nopētīt.

- Es... es atceros...

- Ko? – man jautāja dakteris. Bet pārējiem mirdzēja acis.

- Es atceros nu jau pēdējās 20 minūtes... Pirms pamošanās neko neatceros. Vispār, dakter, kas es esmu? Zinu, ka viņi – norādu uz pārējiem izņemot dakteri – mani pazīst. Bet es nē. Un es jūtu, ka man viņi ir svarīgi un arī radniecīgi, bet tai pašā laikā nejūtu, ka mēs būtu asinsradinieki. Vai es kaut ko jaucu ar savām izjūtām?

- Nu,... – dakteris novilka, bet pārējo acīs manīju it kā prieku, ka es jūtu ar viņiem kādu radniecību. Bet es nejūtu to visu ģimenisko. Kāpēc viņi priecājas par šādu sīku teikumu? Es neko neatceros... Es aizveru acis. – Ieva, Jums slikti? – dakteris jautāja.

- Nē. Es vienkārši vēlos gulēt. Es jūs lūdzu atstāt mani vienu.

- Bet Jums jādodas uz pārbaudēm... – dakteris to noteicis, es paskatījos viņa acīs. Manīju, ka viņam tiešām vajag mani pārbaudīt.

- Cik ilgi?

- Nu nezinu, bet centīsimies ne ilgi... – to pateicis, es pamāju un devos viņam pakaļ.

- ***

Es atgriezos savā palātā. Es apgūlos. Es aizvēru acis. Domāju, kas es esmu. Es domāju, kāpēc kāds atņemtu manas atmiņas. Par ko? Un kādēļ? Es pēc brīža it kā aizmigu. Bet atceros, pirms aizmigšanas es iegrimu dziļā tumsā. Un dzirdēju kā daudzi kliedz kaut ko...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Saulriets-12nodala/637328

30 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://mywork.lv
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 0

0/2000