Putna Dziesma. #132

Jā, man šķiet, ka es atgriežos, ja nu kādam interesē. Atvainojos par kļūdām.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-dziesma-12/743963

-Skrien taču!- Konors ieķērcas un uz mani pavēloši paglūn. Stīvi pamāju ar galvu, pagriežos ar muguru pret viņu un visiem tiem vīriešiem, kas stāv ap viņu, un sāku skriet cik vien ātri spēju. Sirds krūtīs sitas pati savā ritmā, rokas un kājas dreb, neļaujot man normāli paskriet, bet, par spīti tam visam, es cenšos skriet. Kakls sāk sāpēt, tāpat kā galva un kājas, bet tas neliek man apstāties, es turpinu bēgt prom no tās ķezas, kas man aiz muguras. Es nedomāju par Konoru, man vienalga, vai viņš dzīvs vai miris, man galvenais ir tikai tas, ka dzīva esmu es. Vismaz pagaidām.


Kad sāk likties, ka esmu tikusi prom tik tālu, lai neviens no vīriešiem mani pat neredzētu, es apstājos un sāku pētīt apkārtni. Pilsēta. Skaņas. Mašīnas. Viss, kas ir tik ļoti svešs un nepierasts. Ko lai es tagad daru? Es nekad neesmu bijusi pilsētā vai pat mazā ciematā, kas kaut cik tādai pilsētai līdzinātos. Un tagad, starp visām šīm milzīgajām mājām, augstajām celtnēm un ne tik jaukajiem cilvēkiem, kuri iet garām un mani ar plecu pagrūž, es nezinu ko darīt. Man nav ne jausmas.

Drebošām kājām un nedrošiem soļiem, es pāreju pāri ceļam. Te ir vēl vairāk cilvēku, bet es izspraucos viņiem visiem cauri un nostājos uz zālāja. Mirkli pastāvu un tad paceļu galvu, kura visu laiku bija nolaista, un nopētu apkārtni. Tagad tiešām es vairs nezinu, ko darīt. Šajā pusē ir vēl vairāk visa nepazīstamā.

Asas sāpes galvā man liek nokrist ceļos un to ar rokām saķert. Klusi norūcos. Kaut kas nav pareizi.

Pēkšņi sajūtu stingru plaukstu sev uz muguras un paceļu galvu. Milzīgs vīrietis ar noskūtu galvu ieķeras man rokā un pierauj mani kājās. Sāpes galvā nav pārgājušas, bet tās es ignorēju, tās tiešām nav svarīgas.

Ar brīvo roku es iesitu vīrietim, bet mani sitieni viņu neiespaido, tie tikai liek viņam manu roku saspiest vēl stiprāk un manu vājo augumu pavilkt sev tuvāk.

-Laid mani,- vāji nomurminu, juzdama sāpes no galvas pārejam uz visu ķermeni. Es beidzu spert soļus uz priekšu un ļauju kājām saļimt, bet vīrietis, kas joprojām tur mani aiz rokas, neļauj man nokrist, atkal pieceļot man kājās.

-Kusties,- vīrietis norūc un singrāk saspiež manu roku ar saviem pirkstiem. Klusi vaimanājot sāpju dēļ, es paklausu un speru sāpīgus soļus uz priekšu. Ar katru sperto soli, sāpes pastiprinās, tās kļūst neciešamas, un man atkal rodas vēlme saļimt kā mirušam ķermenim, bet, zinot, ka plikpaurainais vīrietis to nepieļaus, es neuzdrošinos apstāties.


-Ja tu mani tik ļoti nevilktu, es varbūt tā nepretotos,- nobubinu un sāpēs ievaidos. Tās tiešām kļūst neciešamas un ir izpletušās pa visu ķermeni. Es jūtu tās katrā savā ķermeņa daļā. -Laid,- nočukstu un mans ķermenis sāpēs saļimst. Šoreiz vīrietis mani atlaiž un paiet dažus soļus no manis prom. Es ar rokām ieķeros sev matos un, izlaižot skaļu, sāpīgu rūcienu, tos parauju no visa spēka. Tas uz pusi nav tik sāpīgi kā sāpes, kas ir radušās manā ķermenī un ir kļuvušas tik neciešamas, ka rodas vēlme uztaisīt pašnāvību, lai sāpes pazudinātu.

Es cieši aizveru acis un ļauju asarām no tām izspraukties. Plikpaurainais vīrietis mani pierauj kājās un ar plaukstu uzsit man pliķi pa vaigu. Tas nemaz nesāp, es to pat nejūtu.

-Geibriel, mums ir radusies problēma,- dzirdu attālu plikpaurainā vīrieša balsi. Nedaudz paveru acis un mazliet paceļu galvu pret viņu. Viņš ar brīvo roku tur pie auss telefonu, no kura dzirdu klusu murmināšanu. -Jā, tā izskatās,- plikpaurainais atkal ierunājas un saķer mani stingrāk, kad vairs nejūtu savas kājas un man ir grūti sevi noturēt kājās. -Labi, mēs tūlīt būsim,- viņš paziņo un telefonu iebāž bikšu kabatā. Vīrietis pārmet mani sev pār plecu.

Es atkal aizveru acis un šoreiz ļauju sāpēm un tumsai sevi apņemt.