Prologs. VIŅŠ.2

Miega paralīze – šo lietu piedzīvoju bieži jau mazs būdams, tikai īsti neapzinājos, kas tas tāds ir. Parasti tā bija jocīga sajūta pa pusei pamostoties, itkā es brauktu kādā vecā žigulī (Jā, es tā to iztēlojos ). Mani ļoti stipri kratīja, jo vairāk uzgāzēju, jo vairāk arī kratīja. Nekā bailīga tur galīgi nebija, drīzāk to izbaudīju.

Gāja laiks, šo parādību sastapu retāk un retāk.

Un tad sasniedzot 18 gadu vecumu sākās murgs.

Pirmo bailīgo reizi atceros vēl tagad.

Istabā bija tumšs, visi tikko aizgājuši gulēt. Biju iemidzis arī es. Viss likās mierīgi kā vienmēr. Pēkšņi iekšēji sajutu kādu dīvainu kustību, kas mani pamodināja. Itkā.

Šajā momentā sapratu, ka kaut kas nav kā vajadzētu

Pēkšņi istaba šķita gaiša, pilnīgi visu varēju redzēt. No nekurienes parādījās dziļa un dobja dunoņa. Iekšēji radās trauksmes sajūta, pakustēties es nevarēju, jo likās, ka kāds mani tur un maniem muskuļiem nav spēka pat pakustināt mazo pirkstiņu. Visu laiku bija sajūta, ka tieku vērots no malas bez acu mirkšķināšanas. Un tad nemanāmi sieviete pieklusinātā un lēnā balsī iečukstēja ausī manu vārdu. Ne no kurienes pa laikam parādījās arī citas balsis, kas nepārtraukti čukst man visur apkārt nesaprotamus teikumus. Pēkšņi istabā ienāk arī mana mamma un staigā uz apli un dzied kādu man zināmu dziesmu no bērnības. Viņa uz mani neskatās, itkā acis būtu no stikla un nekustētos. Šis viss mudžeklis visu laiku paātrinājās un balsis kļuva skaļākas, trauksmes sajūta bija vairāk neizturama, neviens man palīdzēt arī nevarēja. Es visu varēju dzirdēt telpā, kā kurš krāc, elpo, kā strādā pulksteņa sekunžu skaitītājs, bet biju iesprostots savā realitātē. 10 minūtes šajā stāvoklī likās, ka ilgst vairāk kā stundu. Vienā momentā es vienkārši atguvu kontroli pār sevi un vienkārši piecēlos sēdus, viss aukstos sviedros nosvīdis un elsojot.

Tā bija reize, kad sapratu, ar mani notiek kaut kas ļoti jocīgs.



Tajā dienā sapratu, ka esmu saticis VIŅU .