Filma tik tiešām bija komēdijas titula cienīga. Tā ļāva mums atbrīvoties un izsmieties no visas sirds. Šī filma man ļāva aizmirst pirms tam notikušo un izbaudīt brīdi. Tas bija arī daudz patīkamāks tā cilvēka dēļ, ar kuru es šo filmu skatījos. Viņš smējās par tiem pašiem momentiem un šie smiekli bija tik jauki, ka es tajos varētu klausīties vēl un vēl. Filmas laikā našķējāmies ar Dāvja sarūpētajiem gardumiem – vīnogām, rozīnēm, apelsīniem, sieru un gardu ābolu sulu. Tā kā es lietoju medikamentus, Dāvis vīna vietā bija sagādājis vīnogu sulu. Starp citu, šī ir viena no manām mīļākajām sulām.
- Kā tu jūties? – puisis vēlējās zināt.
- Pateicoties tev, ļoti labi. – uzsmaidīju viņam. – Paldies.
- Tas bija mazākais ko varēju darīt, lai izlīdzinātu savu vainu. – viņš vēl joprojām nespēja pārdzīvot, ka bija mani pārbaidējis.
- Nesaprotu par ko tu runā. – tēloju neizpratni. Nevēlējos, lai puisis justos slikti. Pati jau arī biju vainīga.
- Kā es tevi mīlu. – viņš atkārtoja šo frāzi jau neskaitāmas reizes. Varbūt es pat sāku tam nedaudz noticēt, bet nesteidzos viņam sniegt tādu pašu atbildi. Vēlējos vēl nedaudz laika un šķiet, ka viņš to respektēja.
Es noskūpstīju Dāvi uz vaiga un lēnām devos tualetes virzienā. Nonākot koridorā izbijos no klauvējiena pie ārdurvīm. Tie bija diezgan spēcīgi sitieni, tāpēc šaubījos, ka tās varētu būt manas meitenes.
- Dāvi, vai tu varētu apskatīties, kurš ir aiz durvīm? – es vaicāju.
- Labi, skaistulīt. – viņš devās uz durvju pusi, kamēr es uz tualeti. Iegājusi tajā, aizslēdzu durvis. Nav jau tā, ka man būtu bail, ka te varētu ienākt Dāvis; tas vienkārši tāds ieradums no darba. Pēkšņi izdzirdēju skaļas balsis un nekavējoties sapratu, ka atnācējs bija Kaspars. Tā kā Dāvis viņu raidīja prom, Kaspars sāka ārdīties un kliegt. Biju priecīga, ka neesmu mājās viena un nebiju tā, kura atvēra durvis, citādāk man pat bail iedomāties, kas atkal varētu notikt. Bet kas mani uztrauca šobrīd, bija Dāvis. Man bija bail, ka tas slimais cilvēks varētu viņam ko nodarīt. Atskanēja blīkšķi un es sarāvos. Kas gan tur varēja notikt. Pamazām troksnis attālinājās līdz apklusa pa visam. Pagāja moments un es sadzirdēju lēnus šļūcošus soļus, kuri tuvojās tualetei. Es klusēju un centos neizdvest liekas skaņas, ja nu gadījumā nācējs nebija Dāvis.
- Marta. – piesmakusi balss mani uzrunāja. Es sapratu, ka tas nav Kaspars tāpēc vēru vaļā durvis. Tas ko es ieraudzīju, mani šokēja. Kā gan tas lops var tā izrīkoties?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pieskariens-22/716810
