- Piedod man mīļumiņ. – ar asarām acīs raudzījos uz Dāvi un ar pirkstu galiem noglāstīju viņa seju, kura bija klāta ar asinīm. Kaspars bija pārsitis viņam uzaci un arī deguns bija cietis. Zilumi arī neizpalika.
- Neuztraucies, viņam nav nekas labāks. Un es viņu brīdināju, ja vēlreiz tuvosies tev, viņam būs darīšanas ar policiju.
- Tev tas nav jādara. Tev nav jācieš manis dēļ. – es raudot šņukstēju.
- Es jau tev teicu, ka sargāšu tevi no visiem un savu solījumu pildu. – viņš atgādināja. – Ja tas pieder pie lietas, tad lai tā arī būtu. Galvenais, ka ar tevi viss būtu kārtībā.
- Paldies tev par to. – biju no sirds pateicīga. – Nāc, es sakopšu tavas brūces. – paņēmu puisi aiz rokas un vedu viņu uz vannas istabu, kur aprūpēju visas skrambas, ko Kaspars bija uzlicis uz šī puiša ķermeņa. Viņš bija pacietīgs un ļāvās manām rūpēm.
- Klau, - Dāvis mani uzrunāja. – Man šķiet, ka būtu drošāk, ja tu kādu laiku padzīvotu kaut kur citur. Vietā kurā Kaspars tevi neiedomātos meklēt.
- Visus šos gadus viņš pat nenojauta kur es dzīvoju, bet tagad man nav ne jausmas uz kurieni man doties. Man nav neviena tuvinieka pie kura paslēpties un ja palikšu pie savām draudzenēm, baidos, ka viņš nodarīs pāri arī viņām. – izteicu savas domas.
- Es saprotu, ka tu man īpaši neuzticies, bet tu varētu palikt pie manis. Tur tu būsi drošībā.
- Piedod. Es cenšos tevi iepazīt un esmu neizsakāmi pateicīga tev par visu ko tu manā labā dari. Bet Kaspars taču zina kur tu dzīvo un zina, ka tu mani aizstāvi, tā kā ja es pazudīšu, viņš noteikti mani meklēs pie tevis. – es šaubījos vai Dāvja piedāvājums bija prātīgs.
- Ir vieta par kuru nezina pat mani draugi un Kaspars bija šajā sarakstā, kuru par tādu uzskatīju līdz brīdim kad uzzināju kāds viņš ir patiesībā. Tas ir diezgan patālu no manām pilsētas mājām un tur nevienas citas mājas nav tuvumā. – Dāvis paskaidroja.
- Es neesmu par to īsti pārliecināta. – godīgi atbildēju.
- Nebaidies. Labāk paņem sev nepieciešamās lietas un dosimies ceļā. Mums vēl jāpaspēj ieiet veikalā, lai nopirktu pārtiku.
- Es gribu pazvanīt draudzenēm, lai viņas neuztrauktos. – es ar jautājošu skatienu paraudzījos šajā brīnumaini pacietīgajā un rūpju pilnajā vīrietī.
- Labi, dari tā. – viņš noglāstīja manu muguru un devās uz guļamistabu, lai savāktu savas mantas. Tikmēr es sazvanīju savas meitenes, pastāstīju situāciju un sarunāju, ka kāda no viņām aizies uz manu darba vietu, paskaidros situāciju un sarunās man bezalgas atvaļinājumu.
Kad biju savākusi šķietami visas nepieciešamās lietas, mēs bijām gatavi doties ceļā. Iekāpām audi un devāmies uz vietu par kuru man nebija ne jausmas. Jāatzīst, ka bija diezgan baisi, jo par spīti visam, kas starp un ar mums ir noticis, es šo vīrieti nepazīstu.
Dāvis brauca ļoti droši un drīz vien mēs jau bijām tuvējā pilsētā. Mašīna ieripoja lielveikala stāvvietā un mēs devāmies pēc pārtikas. Iepirkuma ratiņos tika saliktas neskaitāmas gardas lietas un pie kases par visu maksāja pats Dāvis. Paņēmuši maisiņus mēs devāmies atpakaļ uz mašīnu un turpinājām ceļu. Turpmākais ceļš līdz Dāvja slepenajai mītnei ilga aptuveni stundu. Tas veda pa šoseju un vēlāk mēs nogriezāmies uz meža zemes ceļa. Braucot raudzījos apkārt un brīnījos par to, ka Dāvis ir ierīkojis savu mītni kaut kur tik tālu no civilizācijas. Un tad mēs ieradāmies..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pieskariens-23/716991
