http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-2/708982
Skrienot lejā pa kāpnēm, dzirdēju tēva soļus, kuri tuvojas, tādēļ skrēju jau ātrāk. Izskrēju no mājās, paskrēju vēl gabaliņu, lai nodrošinātu drošību un tad jau palēnināju tempu. Aizelsusies apsēdos uz kāda soliņa, uz kura sēdēja arī kāda veca tantiņa. Viņa mani nopētīja, bet nelikos par to ne zinis. Lai tak pēta, visi vecie cilvēki to dara.
Nodūru skatienu un sapratu, ka steigā aizmirsu uzvilkt apavus. Vismaz ir vasara, ne ziema, tad būtu savādāk.
- Ak, nabaga meitēns, - tantiņa nomurmināja. Protams, žēlastība, kura te nav vajadzīga. Neko padarīt, tāda ir mana dzīve. Garām ejošie cilvēki mani tā nenopētīja, tas labi, bet tas tāpēc, ka esmu nolaidusi galvu un manu seju nevar redzēt.
- Nataša? - kāds apsēdās man blakus.
- Nē, Parisa Hiltone, - sacīju un pacēlu galvu pret Lūkasu. Žoklis sāp, ai, ai, ai. Ledus ir mājās, nevaru pielikt klāt.
- Kas noticis? - puisis jautāja. Vai tad tik labi var pamanīt asaras acīs? Es nekad citos tās nepamanu, vai arī nepievēršu uzmanību.
- Nekas, - atcirtu, nolaidu galvu un dažas asaras izspraucās uz āru, bet es ātri tās noslaucīju.
- Kāpēc tu raudi? Kas notika? - Lūkass norūpējies jautāja un mani apskāva. Tas man ir kaut kas nepierasts, tāpēc sastingu. Kas man tagad būtu jādara? Man vajadzētu aplikt rokas viņam apkārt? Laikam, bet es to nedarīšu, nē. Nesaprotu tā jēgu.
- Tu man pastāstīsi kāpēc raudi un, kas tev to nodara? - Lūkass jautāja un glāstīja manu muguru, kamēr es vēl sastingusi sēdēju viņa apskāvienā.
- Nē, - godīgi atbildēju. Viņam tas nav jāzin, es viņu nemaz nepazīstu, lai kaut ko tādu stāstītu, un viņš nepazīst mani, tādēļ nesaprotu kāpēc viņam tas interesētu.
- Kāpēc? - Lūkass vaicāja.
- Kāpēc tevi tas tik ļoti interesē? - beidzot pajautāju un ieskatījos viņam acīs.
- Varbūt man nepatīk, ja kāds dara pāri skaistām un jaukām meitenēm, - puisis atteica. Sāku smieties, jo skaista un jauka es noteikti neesmu.
- Meitēn, labāk pastāsti puikam, kas notiek, - tantiņa ieteica.
- Es viņu nepazīstu, - sacīju un uzlūkoju svešo sievieti.
- Viņš grib palīdzēt, Nataša, - sieviete uzsmaidīja. Kāpēc Lūkass tik skaļi teica manu vārdu? Tagad visi to zinās.
- Man nav vajadzīga neviena palīdzība, - asi noteicu.
- Es gan domāju, ka vismaz draugi tev ir vajadzīgi, - viņa teica, piecēlās un aizgāja.
- Tad tu pastāstīsi? - Lūkass cerīgi jautāja, kad sieviete pazuda aiz mājas stūra.
- Varbūt, - nopūtos. Svešajai sievietei bija taisnība. Draugi man tiešām ir vajadzīgi, jo man ir vajadzīgs atbalsts no tuviem cilvēkiem. Kādam kādreiz tāpat man vajadzētu to visu pastāstīt, vai ne? Tad kāpēc ne Lūkasam?
- Tikai ne šeit, - piebildu.
- Labi, tad ejam pie tevis, - puisis jau piecēlās, lai dotos.
- Nē, - parāvu viņu aiz rokas atpakaļ. - Tur gan nē, - vēlreiz atkārtoju.
- Labi, tad pie manis, - viņš pasmaidīja un piecēla mani kājās, lai varētu iet.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-4/709189
