http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-19/712296
- Labrīt, - nomurmināju. Es joprojām gulēju Lūkasa azotē un viņa roka joprojām ir mani apķērusi, tikai tagad man ir uzsegta sega.
- Labrīt miegamice, - Lūkass atteica. Pacēlu galvu pret viņu.
- Miegamice? - jautāju.
- Nu, jā, tu ļoti ilgi nogulēji, - viņš pasmaidīja. - Ir jau pus viens, - puisis piebilda.
- Ko tu gaidīji? Tik saldi neesmu gulējusi jau kādu laiku, - noteicu.
- Tu vari palikt te, pie manis vēl kādu laiku un saldi pagulēt, - Lūkass iesmējās. Pasmaidīju un noraidoši papurināju galvu.
- Es jau gribētu, bet nevaru, - atteicu. - Tu jau paēdi brokastis? - jautāju, atceroties, ka viņam vajadzēja no rīta paēst, bet es viņam traucēju.
- Es nogulēju, - puisis atteica un es atviegloti nopūtos. Es jau domāju, ka esmu vainīga pie tā, ka viņš nepaēda.
- Un kā ar pusdienām? - jautāju.
- Man liekas, ka tās ir vienos, bet neesmu pārliecināts. Šī ir pirmā reize, kad guļu slimnīcā, - Lūkass atbildēja. Pirmā reize un tā ir dēļ manis. - Kas noticis? - viņš jautāja, pamanot mana garastāvokļa maiņu.
- Nekas, - atteicu un piecēlos sēdus. - Es laikam aiziešu pie Oļega, - noteicu.
- Kas ir Oļegs? - Lūkass jautāja, sadzirdēju greizsirdību viņa balsī un iesmējos.
- Draugs, - meloju.
- Jūs esat tuvi? - Lūkass turpināja mani izprašņāt.
- Tu esi greizsirdīgs? - jautāju un uzlūkoju Lūkasu.
- Protams, - puisis atbildēja un es vēl platāk pasmaidīju.
- Nu, tad nevajadzētu būt, jo Oļegs ir mans tēvs, - pieliecos un iedevu puisim mazu buču uz lūpām. Izkāpu no gultas. Piekārtoju matus, kaut gan nezināju kā viņi izskatās, bet tie noteikti ir izspūruši. - Nu, normāli? - jautāju, skatoties uz Lūkasu.
- Ir labi, - viņš atbildēja. Uzsmaidīju puisim.
- Drīz būšu atpakaļ, - noteicu, nosūtīju gaisa skūpstu Lūkasam, iesmējos un pametu palātu.
Nopūtos un gāju noskaidrot kurā palātā atrodas mans tēvs, bet man nemaz nevajadzēja iet jautāt. Ejot pa gaiteņiem, no vienas palātas iznāca medmāsa un pa durvju špraugu redzēju savu tēvu, kurš šķirstīja kaut kādu žurnālu.
Pagaidīju kad medmāsiņa būs pazudusi no mana redzesloka un tikai tad iegāju palātā, vēl aizverot aiz sevis durvis. Ar muguru atspiedos pret durvīm, sakrustoju rokas zem krūtīm un skatījos uz savu tēvu, kurš pat nepievērsa man uzmanību. Viņam sejai priekšā bija žurnāls, tāpēc neredzēju, vai viņam ir kāds zilums uz sejas.
- Es ļoti gribētu zināt kāpēc tu atnāci, - Oļegs ierunājās un pār žurnāla malu, paskatījās uz mani, bet tad atkal pievērsās žurnālam. To īso brīdi es redzēju viņa acis. Viņam kreisā acs bija mazliet piepampusi.
- Atnācu ciemos pie sava tētuka, - atteicu. - Vai tad es to nedrīkstēju darīt? - jautāju.
- Protams, meitiņ, - Oļegs sacīja. Man aprāvās elpa. Ko tad tas tagad nozīmē?
- Nu, nu, stāsti, kā tev iet? - atguvusies jautāju. Es vēl stāvēju atspiedusies pret durvīm un nemaz netaisījos iet sēdēt pie viņa gultas, raudāt un turēt viņa roku. Pff, lai necer!
- Arvien labāk un labāk. Bet nemaz tik drīz mājās netikšu, - viņš tēloti nopūtās.
- Kā tā? - jautāju.
- Man ir tīri nopietnas traumas, - Oļegs atbildēja.
- Kādas? - jautāju un tikai tagad ievēroja viņa ieģipsēto kāju. Nu, mājās es viņam pie gultas neko nepienesīšu. Lai pats staigā, vai klibo.
- Ai, gan jau pati visu saproti, - Oļegs atteica.
- Nu, labi, es tad nu iešu, - noteicu, kad klusumā bija pavadītas vairākas minūtes. Pagriezos, lai vērtu vaļā durvis.
- Nataša, pagaidi, - mani apturēja Oļega balss. Pagriezos atpakaļ pret viņu un gaidīju tēva sakāmo.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-21/713087
