http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-20/712601
- Kas? - skatījos uz savu tēvu, kurš bija nolicis žurnālu klēpī. Viņam uz žokļa bija zilums, apakšlūpā bija šuves un tā acs izskatās tiešām drausmīgi.
- Izpriecājies, kamēr esmu slimnīcā, tikai atceries, ka es te nepalikšu visu mūžu, - viņš teica un ļauni pasmīnēja. Uzspēlēti viņam uzsmaidīju, pagriezos un pametu palātu. Laikam atnākt pie viņa, nebija laba ideja. Viss labais garastāvoklis pazudis kā nebijis.
Nevēlos sabojāt arī Lūkasa labo omu aizejot pie viņa, tāpēc pametu arī slimnīcu. Man jāizvēdina galva.
- Nataša! - kāds uzsauca aiz muguras. Zinot, ka šajā pilsētā esmu vienīgā meitene ar vārdu Nataša, pagriezos un man pretī skrēja Kristaps. - No kurienes tu? - viņš, mani panācis, vaicāja. Uzsākām iet viens otram blakus.
- No slimnīcas, - atteicu.
- Tu gāji pie Oļega? - Kristaps pārsteigts jautāja.
- Nu, kamēr es tur biju, apciemoju arī viņu, - atteicu.
- Ko tad tu slimnīcā darīji? - puisis apjucis jautāja.
- Lūkasu sašāva, - atbildēju ar nolaistu galvu.
- Kas? Kāpēc? - draugs bija šokā un pat apstājās. Viņš mani panāca un es klusi sāku viņam visu atstāstīt.
- Nu, Lūkass palika pie manis un vakardien no rīta, bija atnācis Sandis. Es biju virtuvē, Lūkass pie kāpnēm otrajā stāvā. Es pat nedzirdēju kā viņš izšāva, - acīs parādījās asaras. Kristaps kaut ko nomurmināja, bet es to nedzirdēju un turpināju.
- Es dzirdēju kā ar būkšķi aizveras durvis un domāju, ka aizgāja Lūkass. Bet, kad izskrēju no mājas un skrēju pakaļ puisim, izrādījās, ka tas bija Sandis. Man palika bail no tā, ko viņš man teica un es metos skriet uz mājām, kur atradu sašautu Lūkasu. Tālāk pats laikam saproti, kas notika, - nobeidzu un ar acs kaktiņu paskatījos uz Kristapu.
- Tad jau mums viņam jānes augļi, - viņš iesaucās. Šoreiz es biju pārsteigta. Es kaut ko tādu no viņa negaidīju.
- Piedod, man nav līdzi naudas, - vainīgi sacīju.
- Nekas, es izmaksāju, tāpēc neuztraucies, - draugs teica. Pamāju ar galvu. Nepatīkami, ja viņam par visu ir jāmaksā, tāpēc es nosolījos, ka naudu viņam atdošu. Aizgājām uz tuvāko pārtikas veikalu, kur sapirkām augļus un sulu.
Izgājām no veikala un gājām atpakaļ uz slimnīcu. Pa ceļam mēs runājām par visu, pārsvarā atcerējāmies mūsu labākās atmiņas. Smejoties piemirsu par Lūkasu, Sandi un Oļegu.
Kristaps pastāstīja ko visu šo laiku bija darījis. Izrādās viņš bija pametis valsti un dzīvojis tur. Viņš pastāstīja visu, ko viņš Amerikā bija paspējis izdarīt, bet pilsētu, kur viņš dzīvoja, puisis neatklāja.
- Tev tur vispār bija draugi? - jautāju.
- Nu, - Kristaps pakasīja savu pakausi. - It kā bija, - viņš atbildēja.
- It kā? - pārjautāju un paskatījos uz viņu.
- Es centos dabūt jaunus draugus, bet tam pat nebija jēgas. Tur viss ir savādāk, bet viens puisis bija līdzīgs man un mēs ''sadraudzējāmies'' , - puisis teica un pie vārda sadraudzējāmies, ar rokām izveidoja pēdiņas.
- Tad tev bija tikai viens draugs, ja es pareizi sapratu, - sacīju un Kristaps pamāja ar galvu. - Bet kā ar meitenēm? - jautāju.
- Es nekad nevarēju beigt domāt par Jūliju, ja godīgi, - Kristaps atbildēja. -Protams, tur bija skaistas meitenes, bet ne tādas kā Jūlija, - viņš piebilda. Apstājos un, saķērusi Kristapu aiz rokas, apstādināju arī viņu. Viņš pagriezās pret mani un es puisi apķēru. Puisis bija nedaudz apjucis, bet tapat pievilka sev klāt. Iesmējos un viņu atlaidu.
- Ejam? - jautāju un Kristaps pamāja ar galvu. Atkal sākām iet uz slimnīcu, kad es priekšā ieraudzīju cilvēku, kuru nemaz šeit negaidīju. Manī mutuļoja dusmas. Es jau gāju cilvēkam pretī, lai kaut ko izdarītu. Es pat nezinu, ko gribu izdarīt. Sist? Laba doma. Izskrāpēt acis? Arī laba doma un to vajadzētu realizēt, tāpēc turpināju iet, bet Kristaps mani saķēra aiz rokas un pavilka atpakaļ.
- Nomierinies, - Kristaps nočukstēja un aiz rokas veda mani tālāk. Kad gājām garām Sandim es nenoturējos un izrāvu savu roku no Kristapa tvēriena. Piegāju pie Sanda un ar celi iespēru puisim pa kājstarpi un tā no visa spēka.
Apmierināta pasmaidīju, kad viņš sarāvās un nokrita uz ceļiem. Pagāju viņam grām un pieskrēju pie Kristapa. Ieķēros puisim elkonī un mēs turpinājām iet it kā nekas nebūtu noticis.
Pati smējos rakstot beigas. Īsti nezināju kā uzrakstīt, nu, un sanāca kaut kas tāds. :D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-22/713496
