Kad Kārtraita no rīta pamodās viņas telefona ekrānā uzrādījās, ka ir pienākusi sms. Sieviete atvēra to un lasīja :” Sveicināta. Par savu priekšnieku neuztraucieties, viņs ir labās rokās un ar viņu nekas nenotiks. Taču ja šo ziņu parādīsiet vai pārsūtīsiet policijai, tad gan var sanākt problēmas. Nemēģiniet mūs meklēt, ja jūsu boss ar mums sadarbosies, tad pēc pāris dienām sveiks un vesels atgriezīsies mājās. “
Kārtraita nolika telefonu malā un nezināja kā rīkoties. Viens bija skaidrs – policiju vairs iesaistīt nevar. Tam var būt pārāk smagas sekas. Sieviete aizbrauca uz biroju, nosēdās savā sekretāres vietā. No rīta nekādu zvanu nebija, kas arī ir loģiski, jo izmeklēšanas biroja mājaslapā jau uzsākot izmeklēt Ermitāžas apzagšanu, Nelsons norādīja, ka birojs nepieņem jaunus klientus, ja vien tie nav īpaši specifiski. Tas, kas sievietei likās visdīvaināk ir vārdi par nerādīt vai nepārsūtīt policijai. Ok, ja viņa parādīš, policija var kaut kā meklēt cilvēkus pēc numura un tad nolaupītāji (jo acīmredzami Nelsons ir nolaupīts) uzzinātu, ka viņa ir sniegusi ziņas policijai. Bet, kā viņi var uzzināt, ka viņa pārsūta sms? Pēc ta paša principa? Diez vai, jo tad diez vai viņi tik specifiski to norādītu. Kārtraita kā Nelsona asistente un sekretāre bija iemācījusies, ka ļoti liela nozīme var būt sīkumiem, tāpēc šai frāzei pievērsa ļoti lielu uzmanību.
Tālākais, kas ļoti nodarbināja Kārtraitas prātu bija, kas tad varēja nolaupīt Nelsonu un kāpēc? Lai kādas versijas viņa izvirzīja visas gluži kā visi ceļi nonāk Romā, visas versijas veda, ka nolaupītajs ir tie vai tas, kas apzadzis muzejus. Un tas nozīmē, ka nolaupītājs vai nolaupītāji grib, lai Nelsons palīdz viņiem izstrādāt pēdejo vai vienkārši vēl kādu noziegumu. Jaunā sieviete izšķetināja tādu ķēdīti un sākumā jutās apmierināta, ka spēj domāt līdzvērtīgi savam priekšniekam, taču pēc tam apraudājās, jo jutās bezspēcīga viņam kaut kā palīdzēt.
