Jaunā sieviete izskrēja ārā, lai paskatītos vai Nelsons nav aiz pārpūles izlēcis ārā pa logu. Tuvumā nebija ne līķa, ne asiņu, ne arī kādu citu pazīmju, ka Nelsons būtu izlēcis pa logu. Kārtraita izsauca policiju.
Policija ieradās operatīvi pēc pāris minūtēm. Pēc sīkas un smalkas izpētes jautājumu bija vairāk nekā atbilžu – nekur netika atrastas ne asinis nekas, vienīgās pēdas, kuras bija telpā bija apavu zoles atliekas un pirkstu nospiedumi no Kārtraitas un Nelsona, toties bija pazuduši visi ar pēdejo noziegumu saistītie dati, printētā glezna un galu galā pats Nelsons. Policijas pārstāvji raustīja plecus un solīja dot ziņu ja kaut ko atradīs. Kārtraita bija satraukusies, jo nespēja saprast kāpēc, lai brīdī, kad Nelsonaprāt viņi bija tikuši tuvāk nozieguma atrisinājumam, viņš savaktu visu un aizbēgtu, turklāt, darot to bez jebkāda brīdinājuma un caur logu.
Jaunā sieviete vakaru pavadīja pie filmām un kafijas. Viņa cerēja, ka tas ļaus novērst domas no tā, kas noticis un mazliet atpūsties. Sieviete pēdējā laikā bija ļoti nogurusi un cerēja bosa pazušanu, izmantot kā mini atvaļinājumu. Zinot, to, ka Nelsons ir ļoti impulsīvs un var rīkoties dīvaini un negaidīti, Kārtraita bija pārliecināta, ka pāris dienu laikā viņš atgriezīsies, smaidīgs un lepns par to, ka ir atrisinājis apzagto muzeju mistēriju.
Filmu skatīšanās daudz nelīdzēja, jo Kārtraitai viss atgādināja viņas šefu. Ja filmās ceļoja, viņa iedomājās kā ar Nelsonu brauc uz noziegumu vietām, ja filmās ēda pusdienas vai ko citu resotorānos, viņa atcerējās, kā ir pusdienojusi ar Nelsonu vai viņa klientiem saistībās ar kādu lietu. Sieviete ļoti sabēdājās un izslēdza datoru, aizejot gulēt. Miegs šobrīd viņai bija ļoti vajadzīgs.
