http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-32/682761
- Guļava, celies! - Madaras balss bija uzstājīga jau no paša rīta.
- Cik ir pulkstenis? - mans modinātājs vēl nebija zvanījis, tāpēc noteikti vēl nevarēja būt septiņi.
- Pusseptiņi, - māsa nepacietīgi atteica, - Jau stundu esmu nomodā, - Madara paskaidroja, - Nespēju gulēt, jo Edijs uzrakstīja, ka vēlas mani satikt pēc stundām. Manī viss griežas, kopš izlasīju šo ziņu, - viņa izskatījās tiešām satraukta un ilgu pilna.
- Un tāpēc man jāceļas pusstunda ātrāk, - neapmierināta noņurdēju.
- Mums būs vairāk laika, lai tevi sapostu, - Madara man rāva nost segu, lai aizdzītu miegu.
- Tu spēj būt tik nejauka, - mīļi pārmetu viņai.
- Tas viss tikai tevis dēļ, - Madara nevainīgi paskatījās uz mani.
- Jā, jā. Tikai manis dēļ, - ironiski teicu, - Tu vienkārši vēlies aut kā novirzīt savas domas, - iedunkāju viņu.
- Ej dušā, - Madara mani jau vilka ārā no gultas, - Bet nekavējies, savādāk es izlauzīšu durvis, - māsa draudēja, liekot man pasmaidīt.
- Dod man vismaz desmit minūtes, - lūdzu viņai un devos mazgāties.
Izmazgājot matus, ļāvu vēl piecas minūtes siltajam ūdenim apņemt manu ķermeni. Bija ļoti patīkami, kad tas sildīja mani. Jutu, ka lēnām tiešām pamostos.
- Esmu atpakaļ, - smaidoša un starojoša atgriezos istabā.
- Nāc, sēdies, - Madara jau bija sagatavojusi visu, lai varētu mani uzpost.
- Ko tu esi ieplānojusi? - pirms viņa ķērās pie darba, vēlējos noskaidrot, kas notiks ar mani.
- Tu esi ļoti līdzīga man, - māsa iesmējās, - Tikpat nepacietīga, - viņa paskaidroja.
- Tātad tu neko neteiksi? - pārjautāju. Redzot madaras noraidošo galvas mājienu, samierinājos un apsēdos sagatavotajā krēslā.
Sākumā mani mati tika izžāvēti, pēc tam viņa tos iztaisnoja. Kad jau man likās, ka tieši to viņa vēlējās panākt, māsa paņēma lokšķēres un sāka veidot lielās lokas.
- Tu mani pucē kā uz balli, - es neredzēju sevi spogulī, jo Madara to bija aizklājusi, tomēr nojautu, kas ar mani tiek darīts.
- Vēlos, lai Mārcim atkaras žoklis, tevi ieraugot, - Madara apņēmības pilna, turpināja iesākto.
- Neticu, ka tas sanāks, - klusi teicu, - Bet es priecāšos izskatīties savādāk, - uzreiz piebildu, lai māsa nepārtrauktu manu uzpucēšanu.
- Ceru, ka jau pirms pirmās stundas tu sev noticēsi, - Madara iesmējās, - Nē, manuprāt, tu noticēsi, tiklīdz iziesi ārā pa mājas durvīm, - viņa tiešām spēja būt ļoti pārliecināta.
Viņa izmantoja arī nedaudz kosmētikas, bet nepārspīlēja, saprotot, ka šodien ir parasta darba diena, nevis kaut kāds pasākums.
- Nedaudz vaigu sārtuma un tušas, nevienam nav kaitējusi, - māsa ieminējās, un turpināja uzmanīgi pagarināt manas skropstas.
- Un ko es vilkšu mugurā? - nebiju to noskaidrojusi, un arī uz gultas neredzēju neko māsas izvēlētu.
- Es atļāvos izvilkt šo to no tava skapja, - Madara noslēpumaini atteica.
- Tu kaut ko spēji atrast manā skapī? - tas likās neticami.
- Galvenais ir izvēlēties pareizo kombināciju, - māsa atteica, - Un atrast īsto odziņu, - viņa smaidot piebilda.
- Tu mani sāc biedēt, - klusi ieķiķināju, atceroties, ka pārējie vēl guļ. Mēs visu rītu uzvedamies tā it kā mājās būtu divatā.
- Jums darīt nav ko? - Andris norūca, paverot istabas durvis. Klusi sāku uzvesties tomēr par vēlu, - Jūs visu laiku bijāt tādas vai pamazām nojūdzaties? - viņš īgni pajautāja.
- Visu laiku, - Madara atteica, tā liekot mums abām iesmieties vēl vairāk.
- Jūs neesat manas māsas! - Andris centās pēc iespējas ātrāk pazust no manas istabas.
- Esam, esam, - saucu viņam pakaļ, - Un to tev neizmainīt! - piebildu.
- Nenokaitini viņu vēl vairāk, - Madara man iebikstot, centās nesmieties, bet mums tas nesanāca. Likās, ka mūs abas kāds nepārtraukti kutina, jo nespējām pārstāt smieties par visu un visiem, arī pašas par sevi.
Uzliekot vēl nedaudz vaigu sārtuma, es beidzot biju gatava ģērbties. Māsa man lika uzvilkt melnos legingus un gaiši zilu brīvi krītošo džemperīti, kas tikai nedaudz noklāja manu dibenu.
- Tu gribi teikt, ka es izskatīšos labi? - neticīgi jautāju cilājot džemperi, kas galīgi neizcēla neko no mana ķermeņa.
- Tam jau ir domātas jostiņas, - Madara iesmējās par manu attapību, un aplika jostiņu, - Džemperim ir pietiekami noslēpumains dekoltē, bet jostiņa panāks to, ka puiši vēlēsies to noņemt nost, - viņa viltīgi pasmīnēja.
- Tu vēlies, lai viņi mani izģērbj? - tēloju sašutumu.
- Un viņi to darīs, - māsa piekrītoši pamāja, - Ar acīm noteikti. Paskaties spogulī, - Madara aicināja.
Mani mati bija saņemti augstajā nekārtīgajā copē, kas atkailināja manu kaklu, pievēršot uzmanību dekoltē. Pirmajā mirklī pat nepazinu meiteni, kas man raudzījās pretī spogulī. Vai tiešām tā bija tā pati kautrīgā Paula Kristiāna, ko pazinu es? Vai arī tā ir pavisam cita meitene, kas spēj visu! Kas spēj salti pasmaidīt un tēlot nepieejamo!
- Es likšu viņam pārdomāt par visu, ko viņš pēdējā laikā ir atļāvies! - skaļi apsolīju gan sev, gan māsai.
- Tu ātri mācies, - Madara iedeva man ātru buču uz vaiga, - Es tiešām lepojos ar tevi, mazo māšel, - šie vārdi bija tik patiesi, ka nespēju neatbildēt viņai ar ciešu apskāvienu.
- Paldies tev, - klusi teicu.
- Vienmēr laipni, - māsa atteica, - Ejam brokastīs, un tad tev jādodas uz skolu.
- Tu nenāksi ar mani? - cerēju, ka šorīt mēs varētu iet kopā.
- Neiešu gan, - Madara noraidoši purināja galvu, - Jo tad tu neticēsi, ka esi tā, kas piesaista skatienus, - jau atkal pierādījās māsas pašpārliecinātība, bet viņai bija taisnība. Ja mēs ietu kopā ar Madaru, es noteikti sev iestāstītu, ka viņi visi skatās uz manu apburošo māsu.
- Es ceru, ka man nenāksies vilties, - bailīgi ieminējos, - Man vēl jādodas pie Signijas. Apsolīju, ka šorīt iesim kopā.
- Jo lielāks līkums, jo vairāk skatienu, - māsu tas viss tikai iepriecināja.
- Jo lielāka iespēja, ka kaut kur paklupšu un nokritīšu, - smejoties izlaboju.
- Beidz nolikt sevi! - Madara palika dusmīga, - Es izdomāšu kā tev kaitēt, katru reizi, kad tu pateikti kaut ko sliktu par sevi, - māsa man apsolīja.
- Labošos, - centos būt pārliecināta, kaut gan vēl nespēju tāda būt. Ja pierādīsies māsas domas, tad iespējams, beidzot noticēšu sev.
Izdzerot baltu kafiju un ar grūtībām apēdot vismaz vienu siermaizi, jo mamma skaitīja katru manu kumosu, es pēc iespējas ātrāk vēlējos doties prom.
- Tiksimies skolā! - Madara vēl nosauca pakaļ, tā novēlot man veiksmi.
- Atā! - uzsaucu visiem un pazudu aiz durvīm.
Par laimi, vai gluži pretēji, es tomēr līdz pat Signijas mājai nevienu nesatiku.
- Vai varu kā palīdzēt? - pazīstama balss pieklājīgi apvaicājās, tuvojoties no mugurpuses. Signija laikam ne tikai man bija palūgusi atnākt pirms skolas.
- Beidz ākstīties, - pagriežoties pret Mārci, centos palikt nopietna, - Mēs ar Signiju sarunājām satikties pirms skolas, - ātri piebildu.
- Paula? - Mārča skatiens pauda neticību un pārsteigumu. Šķiet, vismaz viens noteikti bija zaudējis valodu jau no paša rīta. Man tiešām jāsāk vairāk ticēt māsai.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-34/682976
