http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-31/682588
„Tu taču pēc divām nedēļām arī brauc uz sacensībām Siguldā?”
Atgriežoties istabā, mani jau gaidīja īsziņa no mana slepenā.
„Pēc tava jautājuma saprotu, ka tur būsi arī tu...”
Tieši vārds ‘arī’ man lika aizdomāties par to, ka Ričards arī ir komandā. Ja ne komandā, tad vismaz viens no tiem, kas arī dodas uz Siguldu.
Māsa solīja atnākt pēc pusstundas, tāpēc man bija laiks padomāt vienatnē. Ričards palīdzēja man novērst domas no Mārča, tomēr tiklīdz īsziņa tika nosūtīta, tā iekņudējās manas lūpas, kurām patika izbaudīt Mārča saldo un uzstājīgo skūpstu. Tas bija iekāres pilns un uzbudinošs. Viņš tiešām spēja manī pamodināt emocijas, par kuru eksistenci pirms tam tikai nojautu, bet nu tās visas pārdzīvoju neilgā brīdī, kamēr mēs skūpstījāmies.
„Būšu gan. Varbūt tas būs tas īstais brīdis...”
Mans slepenais tiešām spēja novirzīt manas domas, un atgriezt mani realitātē. Viņš beidzot min dienu, kad mēs varētu satikties. Es taču nespēšu sagaidīt šīs sacensības!
„Es tiešām vēlētos, lai tas ir īstais brīdis”
Atzīstot viņam savas sajūtas, nolēmu nedaudz pamācīties, jo rīt bija paredzēts neliels kontroldarbs fizikā, lai Zariņš saprastu uz ko kurš ir spējīgs.
- Ko dari? - beidzot arī Madara atgriezās pie manis.
- Gatavojos fizikas kontroldarbam, - atteicu.
- Laimīgā, - māsa sapņaini nopūšoties atzinās, - Es arī priecātos, ja man rīt būtu fizika, - viņa piebilda.
- Kas starp jums notiek? - painteresējos, - Neesi lūgusi nodod nekādu vēstuli, tad jau jūs sazināties kaut kā savādāk, - izteicu minējumu.
- Jā, - māsa kautrīgi pamāja, - Viņš man atsūtīja īsziņu, un tagad mēs komunicējam tikai tā. Viņš nopirka jaunu karti, kuru izmanto tikai saziņai ar mani, lai būtu drošāk.
- Tu esi neprātīga! - izteicu savas domas par visu šo afēru.
- Bet tu nevari noliegt, ka viņš ir seksīgs, - Madara protestēja.
- Lai kāds viņš būtu, viņš ir mans skolotājs, - atgādināju māsai, - Un arī tavs skolotājs, - varēju to teikt kaut vai simts reižu, ja vien tas palīdzētu Madarai attapties.
- Labāk pastāsti, kas notiek starp tevi un Mārci, - māsa veiksmīgi nomainīja tematu, saprotot, ka es līdz galam nespēju atbalstīt viņas attiecības ar Zariņu.
- Es nesaprotu to puisi, - nopūšoties atzinos, - Vienā brīdī viņš mani tā nokaitina, ka esmu gatava sist, bet jau nākamajā tā skūpsta, ka man kājas ļimst.
- Šķiet, viņš arī nav pret tevi vienaldzīgs, tikai nespēj to sev atzīt, - Madara izteica minējumu.
- Bet viņam ir Signija! - to es nespēju aizmirst ne uz mirkli.
- Tas taču nenozīmē, ka viņš spēj būt vienaldzīgs pret tevi, - māsai tas likās pašsaprotami, - Paskaties taču beidzot spogulī! Jābūt idiotam, lai nepamanītu tevi! - Madara iesmējās, ieraugot kā izbolu acis, - Tu taču pati neapzinies, cik simpātiska esi, - māsa sāka smieties balsī.
- Nu, es zinu, ka esmu simpātiska, bet tu esi redzējusi Signiju? - nopietni pajautāju viņai.
- Tu tiešām domā, ka viņa ir labāka? - Madara arvien vairāk šokējās, - Būs tev jāuzdāvina jauns spogulis, liekas šajā tu neredzi pietiekami labi, - māsa ātri piecēlās kājās, un parāva mani, noliekot pretī spogulim, - Tev tikai vēl vairāk jāizceļ tas, kas tev ir dabas dots, un visi puiši būs tavējie.
- Bet es nevēlos visus, - centos protestēt.
- Ja tevi vēlēsies citi, tad Mārcis vairs ilgi nespēs izturēt to, ka nav tev blakus, - Madara vēlējās mani pierunāt uz pārmaiņām.
- Es nevēlos Mārci! - ja man noticētu māsa, varbūt arī es sev ar laiku ticētu, jo šobrīd es meloju visiem.
- Nu tad saposies par prieku savam slepenajam Ričardam, - māsa it kā piekrītot, ierosināja, - Tu taču vēlies, lai viņš pēc iespējas ātrāk atzītos, kurš ir? - viņa jautājoši uzlūkoja mani.
- Mēs tiksimies sacensībās Siguldā, - klusi atzinos.
- Opā! - Madara bija patīkami pārsteigta, - Kad ir tās sacensības? - viņa painteresējās.
- Pēc divām nedēļām, - uzreiz atbildēju.
- Un tu spēsi tik ilgi izturēt? - māsa neticīgi jautāja.
- Arī es par to šaubos, - piekrītoši pamāju.
- Rīt es tev palīdzēšu saposties skolai, - Madara ietiepīgi teica, liekot saprast, ka nepieņems noraidošu atbildi, - Panāksim, ka Ričards ilgāk nespēs klusēt.
- Tu vienmēr spēj panākt savu, - biju jau piekritusi.
- Arī tu to spētu, ja vien liktu lietā visu savu šarmu, - Madara ticēja, ka mēs patiesībā esam ļoti līdzīgas. Es, protams, kam tādam nespēju noticēt, jo man bija vēl daudz jāmācās, lai iegūtu tādu pašpārliecinātību kā Madarai.
- Jā, jā, - klusi nomurmināju.
- Gan jau tu drīz tam pati noticēsi, - pirms Madara devās uz savu istabu, viņa apskāva mani, - Skaties vairāk spogulī, un saskati to, ko redz citi, - viņa klusi iečukstēja man ausī, - Tu esi daudz labāka kā domā, - Madara jau atkal to atkārtoja.
- Arlabunakti, - novēlēju, lai Madara beidzot apklustu, un necenstos man iestāstīt to, kam nespēju ticēt.
- Rīt septiņos būšu klāt! - piemiedzot ar aci, māsa pazuda aiz durvīm.
„Ko tagad dari?”
Šis vienkāršais jautājums izskanēja tik mīļi no Ričarda puses. Bija jauki, ka viņš uzdot tik ikdienišķu jautājumu.
„Apsveru domu iet gulēt :) Ko pats?”
Nosūtot īsziņu, nemaz neliku telefonu nost, jo vēlējos sagaidīt atbildi.
„Sēžu pie datora. Nav par ātru doties gulēt?”
„Vēlos izgulēties, rīt gara diena. Kas labs netā? ”
Nožāvājos, jo pēkšņi tiešām sajutos nogurusi, tomēr nevēlējos aizmigt, pirms nesaņemu nākamo ziņu no slepenā.
„Skatos uz tavu bildi ;) Tu tiešām vēlies doties gulēt?”
„Nav godīgi, ka tu uz mani vari skatīties, bet es uz tevi nē! Tev ir kādi piedāvājumi?”
Tas tiešām nebija godīgi. Viņš zināja, kas es esmu, bet es nē. Es taču nevarēju skatīties uz visu trīs aizdomās turamo puišu bildēm, nebeidzot prātot, kurš no viņiem ir īstais. Jo vairāk es par to domāju, jo sarežģītāk viss likās.
„Viss ir godīgi ;) Mans piedāvājums – sarakstīties visu nakti ;)”
„Bet tad es rīt redzēšu, kurš ir tas nabadziņš, kurš nespēj noturēt acis vaļā. Nebaidies sevi nodot?”
„Tu nespētu saprast, jo pati gulētu. Iespējams mēs kādā brīdī pamostos blakus :)”
Vai tas nozīmēja, ka viņš mācās ar mani vienā klasē? Nevar būt, ka tas tiešām ir Guntars! Viņš taču neatklātu sevi tik viegli. Vai arī tagad viņš cer, ka es izslēgšu viņu no aizdomu loka?
Jau atkal pierādās, jo vairāk domāju, jo vairāk sajaucu visu vienā putrā!
„Tu bieži pamosties blakus svešām meitenēm? :)”
„Būtu jauki ko tādu piedzīvot pirmo reizi, ar tevi :)”
„Tu centies mani savaldzināt? (jūtos pārsteigta)”
Rakstot katru vārdu, smaids neizzuda no manas sejas. Arī lasot atbildes, nespēju pārstāt smaidīt.
„Man vēl tas nav izdevies? Būs jācenšas vairāk ;)”
„Esi gan tu iedomīgs! Bet ceru, ka tu tiešām pacentīsies :)”
„Tu tiešām esi visskaistākā ;)”
„Par vāju! :P”
„Atkal tā tava mēle! Nokodīšu :P”
„:P :P :P Nenobiedēsi ;)”
„Bučas saldākam miedziņam :*”
„Pielīdējs :P”
Lai nemaz necer, ka atbildēšu ar bučām. Vismaz ne pagaidām. Bet esmu tiešām pateicīga šim puisim par pozitīvajām emocijām, ko viņš man sniedz.
„Arlabunakti, skaistulīt :*”
„Arlabunakti, slepenais ;)”
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-33/682935
