http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-26/681541
Signijas guļamistaba bija nedaudz mazāka kā garderobe, jo te atradās tikai gulta un pāris kumodes, kurās atradās tikai atpūtai nepieciešamais. Šī istaba man atgādināja vairāk viesnīcu, kā parastu guļamistabu. Vismaz man būtu grūti te uzturēties ikdienā, jo tā nebija mana telpa, mana vieta.
Turpretī ballīšu istaba bija vienreizēja. Balts dīvāns gar visu sienu pie loga. Pie pretējās sienas liels televizors, kuram pievienotas vairākas skaņas iekārtas, un tai skaitā mikrofons. Pie griestiem bija pat disko bumba, kas noteikti tikai papildināja šo telpu. Istabā bija arī neliela skatuvīte, uz kuras kāpa karaoke dziedātāji.
- Ejam es tev parādīšu savu mazo kabinetu, - Signija mani aicināja uz nākamo telpu.
- Cik tieši mazs tas ir? - nedroši jautāju, vairs nezinot, ko varu gaidīt.
- Tikai nedaudz lielāks par guļamistabu, - Signija mani mierināja, - Pati spried, - viņa piebilda, atverot durvis.
To tiešām varēja nosaukt par kabinetu. Vismaz par tādu kā parasti rāda filmās. Pie vienas sienas, tieši aiz galda, atradās grāmatu plaukti. Tajos bija vairākas enciklopēdijas un dažādas grāmatas skolas vajadzībām. Uzmetot nelielu skatu, pamanīju, ka grāmatas izkārtotas plauktos pa tēmām. Viens plauktiņš veltīts bioloģijai, cits fizikai un matemātikai, vairāki arī modei. Tas viss lika man pasmaidīt.
- Šķiet, mode un dizains tevi tiešām aizrauj, - pieejot pie plaukta, pārbraucu ar roku visām grāmatām, kas saistītas ar šo tematu.
- Man ļoti patīk, bet, tā kā man padodas arī fizika, tad tētis cer, ka mācīšos augstskolā saistībā ar to, - Signija nopūšoties teica, bet ilgi neļāva sev skumt, atkal jau plati pasmaidot, - Man vēl ir trīs gadi, lai pārliecinātu viņu par to, kas labāks man, - draudzene iesmejoties atteica.
- Esmu pārliecināta, ka tev izdosies pārliecināt tēti, - smaidot atteicu. Vienīgajam bērnam taču nevarēja liegt to, ko viņš vēlējās. Signija taču īsti nezināja, ko nozīmē mājas arests, tāpēc zināju, ka viņa panāks savu, lai ko tas arī prasītu.
- Labi, ejam uz virtuvi, - Signija jau vilka mani prom, - Mums jāsagatavo kaut kas uzkožams, kamēr pārējie nav ieradušies.
- Es zināju, ka jūs būsiet vēl augšā, - Natālija nāca mums pretī, brīdī, kad tuvojāmies kāpnēm.
- Viņa zina visus kodus, - Signija uzreiz paskaidroja, neļaujot man pajautāt, kā Natālija tika iekšā. Man atlika tikai piekrītoši pamāt.
- Ja uzvedīsies labi, tad pēc pāris gadiem arī tev tie būs zināmi, - Natālija atteica, - Kuram katram Signija kodus neatklāj, - meitene izskatījās patiesi lepna, ka šobrīd viņa bija vienīgā, kurai tie zināmi, - Pat Mārcis tos vēl nezina, - viņa man it kā čukstus teica, tomēr pietiekami skaļi, lai to dzirdētu arī Signija.
- Pagaidām nezina, - Signija kautrīgi paziņoja, - Apsveru domu tos viņam atklāt, lai viņš var naktī pie manis ielavīties, - draudzene atklāja mums savu noslēpumu.
- Vai jūs ar Mārci? - nedroši jautāju, baidoties dzirdēt atbildi.
- Nē, - Signija uzreiz atteica, - Vēl ne, - nu viņa bija pilnībā nosarkusi, - Bet es domāju, ka varbūt pavisam drīz, - pirmo reizi redzēju, ka viņa ir tik nedroša. Sapratu arī to, ka viņa nav vienaldzīga pret viņu, tāpēc man tiešām būs jāpieliek vairāk pūļu, lai izmestu viņu no galvas. Kaut gan es taču varēju sapņot, jo viņš tik un tā tikai ņirgājās par mani, un starp mums nekad nebūs nekas vairāk par to nejaušo skūpstu Gaujas malā.
- Paula Kristiāna, tu vēl ar mums? - Natālija smejoties jautāja, redzot, ka esmu pavisam aizdomājusies.
- Jā, protams, - ātri atteicu, sajūtoties vainīga par savām domām un atmiņām.
- Kurš tik ļoti aizņem visas tavas domas? - Signija domīgi jautāja, nenovēršot skatienu no manis. Šie meiteņu uzstājīgie skatieni, lika man nosarkt.
- Stāsti! - Natālija mani mudināja, un man palika arvien grūtāk kaut ko noslēpt.
- Es nevaru, - kodot apakšlūpu teicu, - Neesmu droša, - ātri paskaidroju, lai viņas neapvainotos.
- Tu taču saproti, ka tagad tev nebūs miera, kamēr tu visu neizstāstīsi, - Signija man smaidot draudēja, - Mēs spējam būt neizturami uzstājīgas.
- Tam es ticu, - jau padodoties teicu. Es tiešām vēlējos viņām visu izstāstīt, neatklājot telefona numuru, no kura tika sūtītas īsziņas.
- Kā viņu sauc? - Natālija uzdeva tiešu jautājumu.
- Ričards, - gandrīz nedzirdami teicu, - Vismaz viņš tā apgalvo, - nedroši piebildu.
- Pag, tas ir tas puisis no tavas vecās skolas? - Signija atcerējās mūsu iepriekšējo sarunu, kura gan nebija pārāk gara.
- Es iepriekš sameloju, - atzinos, - Man raksta kāds it kā no mūsu skolas, tikai es nesaprotu, kurš tas ir.
- Mēs taču varam to noskaidrot, - Natālija uzreiz iesaucās.
- Man tiešām nevajag palīdzēt, - atteicu, - Man patīk šī noslēpumainība, - lai neapvainotu viņas, ātri piebildu.
- Tad pastāsti mums par to Ričiju, - Signija nemaz neizskatījās apvainojusies, drīzāk ieinteresēta.
- Neko daudz jau es pagaidām nezinu, - kautrīgi atteicu, - Tikai to, ka viņu it kā sauc Ričards un viņš par mani zina pietiekami daudz, lai es nedaudz baidītos.
- Izklausās tiešām aizraujoši, - Natālija piekrītoši pamāja, - Jūs esat norunājuši kaut kad tikties? - draudzene vēlējās zināt.
- Vēl ne, - šis jautājums man lika aizdomāties. Varbūt tiešām vajadzētu viņam ko tādu pajautāt? Nez ko viņš man atbildētu.
- Puiši nāk! - Signija pēkšņi pārtrauca mūsu sarunu.
- Kā tu zini? - nedzirdēju ne zvanu, ne klauvējienu, tāpēc nesapratu viņu.
- Jūtu, - Signija smejoties, devās durvju virzienā, - Vienkārši mazajā ekrānā pie plīts ir monitoriņš, kurā redzams novērošanas kameras ieraksts pie ieejas durvīm, - viņa paskaidroja.
- Es ātri aiziešu pēc sava telefona, - atteicu un devos pretējā virzienā, tā dodot sev laiku pirms atkal satieku Mārci. Cerēju, ka Ričards man būs kaut ko uzrakstījis, lai es varētu domāt tikai par viņu, un nevienu citu.
„Pavisam drīz mēs atkal tiksimies, un ja tu labi uzvedīsies...”
Ko gan viņš vēlējās pateikt ar šiem vārdiem? Vai viņš tiešām drīzumā atklāsies un vairs neliks man mocīties neziņā? Tas likās pārāk satraucoši, lai būtu patiesi.
„Kas būs, ja es labi uzvedīšos?”
Rakstot īsziņu, devos jau uz ballīšu telpu, no kuras plūda smiekli un sarunas. Tātad visi bija ieradušies.
Nosūtot īsziņu, dzirdēju, ka noskan pīkstiens telpā. Tā tiešām nevarēja būt tikai sagadīšanās. Viņš tiešām ir šeit. Pirms vēru vaļā, manī viss sagriezās.
Visi četri telpā stāvošie puiši, pārbaudīja savus telefonus. Laikam viņiem visiem bija viens īsziņas tonis.
- Sveiki! - sasveicinājos ar visiem, un uzreiz nožēloju izdarīto. Tiklīdz es tiku pamanīta, tā visi telefoni pazuda kabatās, un tikai viens no viņiem to nolika nost, lai es neuzzinātu patiesību.
- Sveika! - Krišs, Guntars, Ričards un Mārcis reizē atteica manam sveicienam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-28/681972
