http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-27/681764
- Tu te izklaidējies ar puišiem, kamēr mēs gādājam ēdienu? - Natālija jokojot ienāca istabā. Viņai sekoja smaidīga Signija.
- Kādai taču par to vajadzēja parūpēties, - iesmējos, turpinot jautro noskaņojumu.
- Viņai sanāca? - Signija uzrunāja puišus.
- Kas sanāca? - Krišs uzreiz nesaprata.
- Izklaidēt jūs! - Signija balsī iesmejoties, paskaidroja.
- Jā, protams, - Guntars mani aizstāvēja, piemiedzot ar aci, - Viņa ļoti labi māk izklaidēt puišus, - īsti nesapratu vai tas bija domāts kā apvainojums vai uzslava.
- Vienkārši izcili, - Mārcis papildināja draugu, liekot manai sirdij apmest tūkstošiem kūleņu. Nolādētās simpātijas tikai pieauga, nevis izzuda, un viņš to ļoti labi apzinājās.
- Ko mēs šodien darīsim? - vēlējos beigt šo tematu, tāpēc cerēju, ka pārējie pievienosies.
- Dejosim, - Krišs paķēra mani aiz rokas un apgrieza pāris reizes uz apli, - Apmēram tā, - viņš smaidot teica.
- Ko tu dari? - jutos apstulbusi un apmulsusi.
- Iesildos, - puisis vienkārši atteica, atlaižot mani un atgriežoties pie puišiem.
- Beidz ākstīties, - Signija iedunkāja klasesbiedru un devās pie Mārča. Viņi nebija redzējušies veselu stundu, un tas bija pietiekami ilgs laiks, lai jau noilgotos viens pēc otra, - Tu nesasveicinājies, - viņa uzmetot lūpu, aizrādīja savam puisim.
- Piedod, - Mārcis iedeva viņai mazu buču uz vaiga, - Es labošos, - viņš apsolīja, palīdzot Signijai nolikt visu ēdienu uz galda.
- Es padomāšu, - Signija nevainīgi uzlūkoja Mārci, lai liktu viņam desmit sekundes ilgāk sajusties vainīgam.
- Padomā kārtīgi, - Mārcis nemaz nejutās vainīgs, un to pat es pamanīju.
- Labi, draugi, - Signija pievērsa sev visu klātesošo uzmanību, - Meitenes sagatavos ūdenspīpi, bet puiši pokera galdu. Tikai neiedaliet sev labākās kārtis, - viņa draudīgi uzlūkoja visus, zinot, cik godīgi parasti notiek šī spēle, - Es jūs vērošu, - draudzene piebilda.
- Mēs vienmēr esam godīgi! - puiši protestēja.
- Neapvaino mūs! - šoreiz Mārcis tēloja, ka ir aizvainots.
- Signija neapvaino, viņa vienkārši jūs pārāk labi pazīst, - draudzeni metās aizstāvēt Natālija, - Tāpat kā mēs visas, - viņa pārliecināti teica.
- Labi, nesāksim strīdēties, - beidzot ierunājās arī Ričards, - Puiši dalām kārtis, - viņš aicināja pārējos, ļaujot mums darboties ap ūdens pīpi.
Beidzot viss bija sagatavots, lai varētu sākt izklaides. Ūdenspīpi pīpējām uz apli, paralēli spēlējot pokeru. Ar diviem pāriem šoreiz bija par maz, lai uzvarētu šajā partijā, bet vissliktākā kombinācija bija Signijai, viņa pārspēja mūs visus, paliekot pirmā no otrā gala.
- Man laikam jāsāk pierast, ka šādos pasākumos jāģērbj vairākas kārtas, - Signija iesmejoties paziņoja, novelkot savu jaciņu. Neizpratnē uzlūkoju draudzeni.
- Tev palika karsti? - zinu, ka šobrīd izklausījos naivi, bet es tomēr cerēju, ka viņai tiešām palika vienkārši karsti.
- Mēs spēlējam uz izģērbšanos, - to sakot, Mārcis mani uzlūkoja ar tādu skatienu, kas lika skudriņām pārņemt visu ķermeni.
- Kā? Kas? - biju pārāk apstulbusi, lai pievērstu uzmanību šīm trīsām.
- Mēs aizmirsām tev izstāstīt? - Signija pārsteigta secināja.
- Nevar būt, ka mēs tevi nebrīdinājām? - Natālija papildināja Signiju. Viņām tas likās pašsaprotami un pierasti, bet man tas bija kaut kas jauns. Puiši varēja aplūkot manu ķermeni, kas paslēpts aiz apspīlēta krekliņa vai manas kājas īsos svārciņos, bet es nevēlējos atklāt pārāk daudz. Ne jau šajā kompānijā.
- Tu izskaties pārāk satraukta, - Signija noraizējusies ieminējās.
- Man nepatīk tādas spēles, - mazliet aizsmakusi atteicu.
- Izskatās, ka tev kārtīs veicas, tāpēc par izģērbšanos vari neuztraukties, - Guntars centās mani nomierināt.
- Man veicās, kamēr neuzzināju visus noteikumus, - uztraukums pieņēmās spēkā, - Esmu gandrīz pārliecināta, ka nākamajā partijā zaudēšu, - klusi piebildu.
- Neticu, ka tu viegli padodies, - Krišs arī vēlējās iedrošināt mani. Īstie, kas šobrīd to dara. Abi lenc manas draudzenes, un tomēr cenšas mani ievilināt šajā spēlē.
- Viņa nekad nepadodas, - Mārcis pārliecināts teica, - Vai ne? - viņš viltīgi uzlūkoja mani.
- Ja zinu, ka zaudēšu, tad padodos ar cieņu, nevis eju līdz galam, - atspēkoju viņu.
- Paula Kristiāna, viss būs labi, - Ričards vēlreiz ierunājās, - Turpinām spēlēt, tu noteikti nezaudēsi, - viņš mani lēnām sāka pārliecināt.
- Lai iet, - padevos, jo nevēlējos visiem sabojāt šo vakaru, - Kuram jādala? - nevainīgi apjautājos.
- Man, - Guntars pieteicās un savāca visas kārtis, lai tās samaisītu.
Ieraugot savās rokās sliktāko kombināciju, pareizāk sakot man nebija nekādas kombinācijas, nojautu, ka mans ļaunākais murgs sāk piepildīties.
- Paula Kristiāna, cik kārtis mainīsi? - Guntars mani uzlūkojot, jautāja.
- Ļauj nedaudz padomāt, - centos pārliecināt pārējos un pati sevi, ka man kārtis ir labas. Ja mainīšu visas, tad pārējiem būs skaidrs, ka man nekā nav, ja mainīšu tikai dažas, tad noteikti zaudēšu, - Dod man trīs kārtis, - noliktu trīs mazsvarīgākās, paturot tikai dāmu un desmitnieku.
- Lūdzu, - Guntars mīļi padeva prasīto un nenovērsa skatienu, lai saprastu vai man ir labas kārtis. Ieraugot iedotos divus devītniekus un astotnieku, sapratu, ka ar vienu pāri būs daudz par maz, lai uzvarētu šo partiju. Vienīgā cerība, ka kādam būs mazāks pāris par manējo, tad es būšu tikusi cauri sveikā.
Izdalot kārtis pārējiem, beidzot tās bija jāatklāj.
- Man ir tikai viens pāris, - Natālija bēdīgi atklāja, parādot divus desmitniekus. Ja uz mirkli manī radās cerība, tad tā uzreiz izzuda, ieraugot viņas pāri.
- Un kā ir ar tevi? - Guntars kā dalītājs, jautāja.
- Man arī ir tikai viens pāris, - parādot savus nelaimīgos devītniekus, cerēju ieraudzīt kāda nelaimīgo nopūtu, kas liecinātu, ka viņam ir sliktākas kārtis. Tomēr visi tikai pasmaidīja, tāpēc atbilde man bija zināma.
- Šķiet, veiksme tomēr nav tavā pusē, - Ričards jutās nedaudz vainīgs, ka pierunāja mani spēlēt, un es tomēr zaudēju šo partiju.
- Es tiešām nevēlos izģērbties, - klusi teicu, jo nespēju novilkt ne savu rozā džemperi, zem kura nebija nekas vairāk par krūšturi, ne savas džinsu bikses, jo šodien biju uzvilkusi mežģīņu apakšveļu un tā atklātu pārāk daudz.
- Tev ir vēl viena iespēja, - Mārča acis iedegās.
- Kāda? - tagad jutos pavisam nobijusies.
- Pavisam vienkārša, - Signija papildināja savu puisi, - Tev jāgriež pudele. Uz kuru tā norādīs, tas tev liks izdarīt kaut ko, ko viņš vēlēsies. Bet tad tu nevarēsi vairs izlocīties.
- Nevarēs likt taču izģērbties pavisam? - esmu gatava uz visu, kas ļaus man izbēgt no izģērbšanās.
- Visu, izņemot izģērbšanu, - Natālija piekrītoši pamāja.
- Dodiet pudeli, - biju ar mieru jaunajiem noteikumiem.
- Lūdzu, - Krišs man to uzreiz pasniedza.
- Paldies, - noliekot pudeli uz grīdas, ātri to pagriezu un gaidīju, kad tā apstāsies. Kad tā norādīja uz Natāliju, atviegloti nopūtos, jo zināju, ka viņas uzdevums noteikti būs vienkāršāks, kā tie, ko varētu uzdot puiši.
- Ko gan tu varētu izdarīt? - Natālijas skatiens bija pārāk viltīgs, lai es tomēr spētu atslābt, - Es vēlos, lai tu noskūpsti kādu no puišiem! - viņa izteica savu vēlmi, liekot man gandrīz paģībt.
- Kuru? - piesmakusi jautāju. Krišam patīk Līva. Guntars beidzot izrāda Lanai savas simpātijas. Mārcis tas noteikti nebūs, jo Signija to nepieļautu. Vienīgais variants bija Ričards. Ceru, ka tieši šo vārdu nosauks Natālija.
- Griez vēlreiz pudeli, lai tā izlemj tavu likteni, - Natālija atkāpās no apļa, un Signija viņai sekoja. Aplī palika tikai puiši un es aizverot acis, spēcīgi iegriezu pudeli, lai neredzētu, uz kuru tā norāda.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-29/682116
