http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-24/680989
Atverot acis, uzreiz atcerējos vakardienas sarunu ar māsu. Viņa mani uzklausīja, un bija patīkami pārsteigta, uzzinot par Ričardu. Lai gan viņai tas viss likās amizanti un interesanti, viņa tomēr ieteica man būt uzmanīgai, lai pašai vēlāk nav jāraud.
Izstāstīju, ka man nesanāk uzzināt par to, kas viņš ir, Madara tāpat kā pats Ričards, ieteica, lai esmu pacietīga, un gan jau īstajā brīdī, es uzzināšu, kas viņš ir.
Šorīt nesteidzos doties uz dušu, vēlējos palaiskoties pa gultu. Lai izstaipītu visus muskuļus. Nogrozījos gultā vairāk nekā desmit minūtes. Atļāvos gan skaļi žāvāties, gan norūkties. Šobrīd taču neviens mani neredzēja, tāpēc varēju darīt ko vēlos.
Pēc nopietnām diskusijām pašai ar sevi, beidzot lēnām līdu ārā no gultas. Diskusija bija pavisam nopietna, jo tiklīdz labā kāja jau atradās gandrīz uz zemes, tā mans otrais es, kas vēlējās palaiskoties ilgāk, kāju atkal ievilka zem segas, un es atkal pāris minūtes nevarēju saņemties, lai atkārtotu mēģinājumu izlīst no gultas.
- Rozā krāsa man tiešām piestāv, - klusi prātoju, aplūkojot sevi spogulī. Madara man aizdeva savu rozā džemperīti, kurš bija žilbinoši spilgts. Melnās džinsu bikses tikai pastiprināja spilgto toni.
Paķerot somu, devos lejā brokastīs.
- Meitiņ, kur tu šorīt tik agri atkal dosies? - mamma pārsteigta jautāja, ieraugot, ka esmu laicīgi pamodusies jau otro rītu pēc kārtas.
- Man šorīt treniņš, - smaidot atteicu, - Mums vairs pāris nedēļas līdz sacensībām, - paskaidroju, - Vēlos uzrādīt labus rezultātus, tāpēc cītīgi jātrenējas.
- Tikai apsoli, ka nepārpūlēsi sevi, - mammas balsī skanēja rūpes un vēlme mani pasargāt no pilnīgi visa, - Un saudzē savu kāju, -viņa vēl ilgi atcerēsies, cik neveikla bija viņas jaunākā meita.
- Skolotāja nemaz neļaus man pārpūlēties, - pārliecināta teicu, - Arī viņa vēlas, lai Siguldā uzrādu labus rezultātus.
- Kā tev vispār patīk jaunā skola? - brīnījos, ka šis jautājums tiek uzdots tikai tagad. Šķiet, mamma ilgi nevarēja saņemties, lai to pajautātu man, jo es pati nekad īsti neizrādīju savas jūtas un emocijas, ja mani kaut kas nomāca. Vismaz mammai neizrādīju.
- Vēl tikai iejūtos, - godīgi atteicu, - Bet visi ir jauki un neviens mani kā jauniņo neatgrūž, - nevēlējos pieminēt Diniju vai Mārci, ar kuriem attiecības bija savādākas nekā ar pārējiem. Cerēju, ka ar viņiem vēl viss nokārtosies, - Un es ļoti labi saprotu, ka ne visiem varu patikt, - to pieminēju tikai tāpēc, lai mamma saprastu, ka es tiešām kļūstu pieaugusi meitene.
- Mājas arests noteikti neatvieglo tavu iepazīšanos ar klasesbiedriem, - pirmo reizi pēc soda uzlikšanas, dzirdēju, ka mamma jūtas nelāgi.
- Protams, es ar meitenēm nevaru pēc stundām doties kopīgi ieēst saldējumu, - piekrītoši pamāju, - Bet pati jau esmu vainīga, - nevēlējos, lai mamma jau no rīta jūtas slikti sava lēmuma dēļ, kuru pati panācu.
- Es tiešām priecājos, ka apzinies savu vainu, - mamma gandarīti un lepni teica, - Tas nozīmē, ka nožēlo izdarīto, - viņa vairāk jautājoši, nekā apgalvojot teica.
- Nožēloju gan, - piekrītoši pamāju. Man radās aizdomas, ka sods varētu tikt mīkstināts, tāpēc žēli uzlūkoju mammu.
- Tu tikai nedomā, ka tā būs arī nākamajā reizē, - viņa mani brīdināja, pirms turpināja runāt, - Šoreiz es atcelšu tavu mājas arestu, jo vēlos, lai iejūties jaunajā vidē, - tiklīdz izskanēja šie vārdi, es priecīga pielecu kājās no sava krēsla un spēcīgi apskāvu savu vislabāko mammu.
- Es tevi ļoti mīlu, - laimīga atzinos, joprojām apskaujot viņu.
- Es arī tevi mīlu, meitiņ, - mammu aizkustināja mana atzīšanās, jo viņas acīs parādījās prieka asaras.
- Tad cikos man šodien jābūt mājās? - nedroši jautāju, nevēloties jau uzreiz sadusmot mammu, aizkavējoties ilgāk, nekā būtu pieļaujams.
- Būtu jauki, ja tu atgrieztos uz vakariņām, - viņa smaidot ierosināja, - Pēc stundām aizej ar meitenēm ieēst saldējumu, un parunājies ar viņām, - mamma mani mudināja.
- Lielisks padoms, - smaidot teicu, - Bet nu man jāskrien. Pēc desmit minūtēm jābūt jau uz laukuma, - paskatoties rokas pulkstenī secināju.
- Labi, ka dzīvojam tik tuvu skolai, - mamma iesmejoties piebilda un ar acu skatienu pavadīja mani, kamēr pazudu aiz durvīm.
Man vajadzēja tieši astoņas minūtes, lai nokļūtu skolā, pārģērbtos un būtu laukumā, kur varēju sākt iesildīšanos.
- Čau, Paula Kristiāna, - Estere ieradās uzreiz pēc manis, - Kā kāja? - viņa noraizējusies apjautājās.
- Tev tiešām tā vairs nesāp? - Alise arī izskatījās norūpējusies.
- Jau vakar vairs nesāpēja, - godīgi teicu, - Tā ir, kad neskatos, kur lieku kāju, - uzsvērti teicu, jo Dinija ar savām draudzenēm atradās tikai piecu soļu attālumā.
- Mēs visu zinām, - Estere čukstēja, - Madara mums pastāstīja, - viņa piebilda.
- Mums jau bija aizdomas, - Alise viņu papildināja, - Un Madara tās tikai apstiprināja, - viņas abas vienkārši bija lielisks pāris, kad vajadzēja izteikt kopīgu viedokli.
- Mēs nenolaidīsim no viņas skatienu, - Estere teica, - Mēs tavai māsai apsolījām, ka neļausim, ka kas tāds atkārtojas, - meitene paskaidroja.
- Paldies, jums, - jutos tiešām pateicīga, - Jūs visas esat tiešām labas draudzenes, - atzinos, - Man jau klases meitenes cenšas palīdzēt kā spēj, - atceroties Signijas un Natālijas izdarības, piebildu.
- Jā, mēs dzirdējām stāstu par makaroniem un Diniju, - Estere šos vārdus pateica tik skaļi, ka iesmējās arī pārējie, kas atradās tuvumā. Nesmējās tikai Dinija un viņas labākās draudzenes, kuras centās turēties.
- Signija var būt tik neveikla, - Alise piespēlēja Esterei, izsaucot vēl lielāku smieklu vētru apkārtējos.
- Pietiek, - klusi centos iebilst, jo man tiešām šādos brīžos palika žēl Dinijas. Iespējams, ka viņa bija to pelnījusi, tomēr es nekad nevēlētos būt viņas vietā.
- Divi apļi un tad skriesim uz laiku, - skolotājas stingrā balss, lika apklust smiekliem, un visi skolēni uzsāka savu skrējienu.
Lai man neviens netraucētu skrējiena laikā, ieliku austiņas un ieslēdzu mūziku. Tas atviegloja uzturēt vienmērīgu elpošanas ritmu.
Skrienot otru apli, jutu, ka kāds nepārtraukti skrien man līdzās. Neko nesakot vai nebikstot. Vienkārši skrien klusējot. Uzmetu ātru skatienu pa labi, un ieraudzīju Mārci. Ātri atkal pievērsos ceļam, jo nevēlējos jau no rīta sabojāt savu garastāvokli. Man par brīnumu, viņš nemaz necentās kaut ko iebilst, lai arī pamanīja manu skatienu. Otro apli vienkārši noskrējām viens otram līdzās klusējot. Nepameta dīvaina un jocīga sajūta, kuru centos aizmirst, tiklīdz skolotāja mūs atkal sadalīja pa vecuma grupām, lai mēs varētu skriet uz laiku.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-26/681541
