http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-23/680859
- Kriš? - tiklīdz filma beidzās, pie mums atnāca Gerda, - Mūsu vakars jau beidzās, - sieviete paskaidroja, - Vecmammas jūs gaida, - viņa paskaidroja klātesošajiem.
- Paldies, - uzreiz piecēlos no dīvāna. Telefons joprojām stāvēja uz plauktiņa un neviens tam pat netuvojās. Es zināju, kamēr būšu šajā telpā, īpašnieks tam netuvosies, - Manai vecmammai nepatīk gaidīt. Man jādodas, - paskaidroju, - Paldies par vakaru, - pateicos Krišam, bet pārējiem veltīju jauku smaidu, - Tiksimies rīt skolā, - atvadoties teicu.
- Līdz rītam, - Krišs atbildēja visu vietā.
Devos augšā, atstājot puišus vēl runājam. Zināju, ka tuvākajā laikā saņemšu ziņu no slepenā, tāpēc telefonu turēju rokās, lai uzreiz to varētu atvērt.
- Kā gāja? - ome apjautājās ieraugot mani.
- Ļoti labi, - atzinos, - Un kā jums? - painteresējos, izņemot no vecmammas rokām visus traukus.
- Jau tagad nevaru sagaidīt nākamo tikšanās vakaru, - redzēju, ka vecmamma ir jautrā omā, tātad viņas bija palutinājušas sevi arī ar kaut ko grādīgu, - Ejam? - ome mani mudināja.
- Ejam, - atvēru durvis un ļāvu, lai vecmamma iziet pirmā, - Uz redzēšanos, - atvadoties sveicināju arī Gerdu un pārējās sievietes, kas joprojām gaidīja savus mazdēlus, kuri nemaz nesteidzās. Likās, ka viņas jau pie tā ir pieradušas.
Nopīkstējās telefons, un es uzreiz atvēru atsūtīto īsziņu.
„Es nespēlējos, tikai pagaidām nevēlos sevi atklāt. Gaidu īsto brīdi :)”
Šī īsziņa man lika pasmaidīt. Es vēl nespēju viņam pilnībā uzticēties, tomēr tā likās mierinoša un saprotoša.
„Un kā tu zināsi, kad ir īstais brīdis?”
Vecmamma nebeidza runāt fonā, bet es pusi no viņas teiktā īsti nedzirdēju, jo biju iegrimusi savās pārdomās.
- Vai pazini visus, kas bija ieradušies? - šo jautājumu es saklausīju skaļi un skaidri.
- Jā, - uzreiz atteicu, lai ome nedomātu, ka ignorēju viņu, - Vairāki puiši bija no manas klases, pārējie arī joprojām mācās vai ir mācījušies manā skolā, - paskaidroju.
- Priecājos, ka tu negarlaikojies, - vecmamma izskatījās atvieglota, - Sākumā es baidījos, ka tev tur nebūs ko darīt, - viņa paskaidroja, - Bet izskatās, ka tev tiešām bija jautri, - vecmamma mani zīmīgi uzlūkoja.
- Kādā ziņā? - nesapratu uzreiz viņu.
- Mēs tūlīt būsim jau mājās, bet tu vispār manī neklausījies, - tas nebija pārmetums, drīzāk skaļi izteikts novērojums.
- Nē, tā nav, - centos noliegt.
- Es esmu jau diezgan veca, bet mana redze ir tikpat laba kā jaunībā, - ome iesmējās, - Es taču redzu, ka tu esi par kaut ko aizdomājusies, īpaši pēc tam, kad izlasīji īsziņu, - viņa smaidot piebilda, cenšoties no manis izvilināt kādu informāciju.
- Varbūt nedaudz, - nopūšoties piekritu viņai.
- Labi, nestāsti man, ja nevēlies, tikai nemelo man, - vecmamma mierinoši teica.
Bijām jau nokļuvušas mājās, tāpēc saruna pārtrūka. No virtuves plūda patīkama smarža, tātad mamma gatavoja kaut ko gardu. Fonā skanēja tikai klusa mūzika. Secināju, ka māsa un brālis noteikti ir augšstāvā.
- Madara! - klusi iespiedzos. Man taču māsai bija jānodod vēstule, bet es galīgi to aizmirsu. Viņa mani nositīs, kad uzzinās, ka Zariņa atbilde jau vairākas stundas atrodas manā somā, bet viņa mokās neziņā.
Ātri novilku apavus, un skrēju uz savu istabu, lai pēc iespējas ātrāk atdotu māsai vēstuli. Strauji apstājos istabas vidū, ieraugot Madaru bēdīgi sēžam manā gultā.
- Viņš vispār neko neatbildēja, - māsa ar asarām acīs paskaidroja, - Tu taču nodevi Edijam manu vēstuli? - redzēju, ka viņa cer, ka atbilde nav saņemta, jo vēstule joprojām ir pie manis.
- Piedod, - atvainojos, meklējot savu somu, - Es viņam atdevu, - ātri paskaidroju, - Jau no paša rīta nejauši satiku viņu pie skolas, - ātri pārstāstīju notikušos, - Un stundas laikā viņš man palūdza nodot arī atbildi, - nokautrējusies sniedzu aploksni, - Man bija jāpavada vecmamma, tāpēc pavisam aizmirsu tev to atdot. Piedod, - jutos ļoti vainīga.
- Nekas, - ieraugot vēstuli, man viss tika piedots, - Galvenais, ka viņš man uzrakstīja, - pēkšņi asaras bija pazudušas, un Madaras seju rotāja pārlaimīgs smaids, - Es iešu izlasīt vēstuli, - viņa to piespieda sev pie krūtīm, un klusi devās uz savu istabu. Gan jau viņa pēc laiciņa atgriezīsies, un man visu izstāstīs. Neticu, ka māsa spēs visas sajūtas paturēt sevī.
Paliekot istabā viena, nolēmu, ka izmācīšos, kamēr vēl netieku saukta uz vakariņām. Nekas daudz vēl nebija uzdots, jo ir tikai otrā mācību nedēļa, tāpēc varēju visu izdarīt nepilnas pusstundas laikā. Sametot grāmatas somā, noliku somu malā un ieslēdzu savu datoru. Tagad varēju nedaudz pasērfot internetā.
- Viņš ir tik kautrīgs, - Madara čukstus teica, ielavījusies manā istabā, - Katrā viņa vārdā ir lasāms, ka patīku viņam, tomēr viņu mulsina fakts, ka starp mums ir tik liela gadu starpība.
- Tu viņam patīc? - tas bija diezgan muļķīgs jautājums, jo mana māsa spēja savaldzināt visus, tomēr tāpat līdz galam nespēju noticēt, ka Madara ir savaldzinājusi pat Zariņu.
- Patīku gan, - māsu neizbrīnīja mans jautājums, - Es tagad viņam rakstu vēl vienu vēstuli, tu taču to nodosi? - Madara lūdzoši uzlūkoja mani, - Es zinu, ka prasu daudz, - jau atkal viņa vienkārši lasīja manas domas, jo es nevēlējos tajā visā tikt iesaistīta, - Bet es tiešām nevaru to izdarīt pati, un tu esi vienīgā, kurai varu uzticēties.
- Es jūtos ļoti nelāgi, kad to daru, - atzinos viņai, - Ļoti slikti, - uzsvēru vēlreiz savas sajūtas.
- Gan jau drīz mēs apmainīsimies telefona numuriem, un tad man nevajadzēs vairs nodot vēstules, - māsa bija pārliecināta, - Es jau šajā vēstulē viņam pajautāšu, lai nevajadzētu vairs apgrūtināt tevi, - Madara apsolīja.
- Tā tiešām būs pēdējā reize? - pārjautāju viņai.
- Apsolu, - māsa labo roku pielika pie sirds, bet kreiso pacēla kā dodot zvērestu, - Es viņam iedošu savu numuru, un tad jau redzēs, kā viss izvērtīsies, - Madara sapņaini teica, - Esmu tik laimīga! - sen nebiju redzējusi māsu šādu, lai cik neatļauti tas arī bija.
- Bērni, nāciet vakariņās! - sarunā iejaucās mammas balss, kas sauca no virtuves pietiekami skaļi, lai mēs to dzirdētu.
- Ejam! - visi reizē atsaucām.
- Es taču varēšu ar tevi parunāties? - Madara pārjautāja, pirms devāmies lejā, - Nu par visu, kas notiks turpmāk. Nojaušu, ka nespēšu visus pārdzīvojumus paturēt tikai sevī, - viņa kautrīgi smaidot, piebilda.
- Noteikti varēsi, - biju neizsakāmi laimīga, ka pārceļoties uz šejieni, ir uzlabojušās manas un māsas attiecības.
- Un pēc vakariņām es vēlēšos dzirdēt visu, kas notiek ar tevi, - māsa iebilda, - Gribu dzirdēt kā tev iet skolā. Kādas attiecības tev ir ar Signiju, Lanu, Guntaru un, protams, Mārci, - Madara atcerējās visus manu draugu vārdus.
- Tur vajadzēs daudz laika, - atzinos, ieintriģējot māsu.
- Uzrakstīšu vēstuli, un būšu tikai tavā rīcībā, - Madara apsolīja.
- Sarunāts, - jau nevarēju sagaidīt sarunu ar savu lielo māsu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-25/681337
