Iepr. daļa - šeit
.
Laila ar izbrīnu noskatījās uz viņu un jautāja -Vai mēs būtu jau kaut kur tikušās?-, ar cerību, ka atbilde būs apstiprinoša, jo meitene šķita pārāk draudzīga.
-Patiesībā jā! Mēs pirmajā klasītē bijām klasesbiedrenes! Esmu Samanta, atceries?-
-Ak jā! Brīnums, ka tu mani atpazini!- Laila lēnām novilka, cenšoties atcerēties pirmās klasītes klasesbiedrus.
-Kā tev iet pa dzīvi?-
-Ne labāk kā citiem, kā var iet, ka visi sabāzti šaurās telpās bez saules gaismas.. depresīvi, bez tam mans puisis...- Laila noskuma.
-Viņš nav šeit?-
-Nē, man teica, ka viņu aizveda uz rietumu teritorijas patvertni, bet es nezinu.. nav man ne mazākās nojausmas kur viņš varētu būt!-
-Man ļoti žēl! Ak, gribēju tev vaicāt.. neko!- Samanta pasmaidīja.
-Droši vaicā!-
-Nav pieklājīgi, bet nu, varēsi mani palaist pie medmāsiņas pirms tevis?-
-Ja ir kas steidzams, tad droši, es tāpat tikai vēdersāpju dēļ atnācu, bet nu jau senjau pārgāja. Vai drīkstu zināt, kas tev kaiš?- Laila nedroši, skatoties Samantai pār plecu pajautāja.
-Man ir nelielas problēmas ar veselību, nekas traks, bet regulāri vajag taisīt pārbaudes... bet parunājam par kaut ko citu!-
Laila apskatījās uz kabineta pusi un pamanīja, ka laiks bija paskrējis ātrāk nekā šķita un rinda bija jau aizvirzījusies tālāk.
-Re, tulīt varēsi iet! Es aiziešu uz tualeti.-
-Labi, tad jau redzēsimies vēlāk!- Samanta uzsmaidīja.
Laila lēnā garā devās uz tualeti, domādama par Samantu. Tualetē viņa viņa noskaloja seju ar aukstu ūdeni un paskatījās spogulī.
-Samanta.. Samanta.. pirmā klasīte bija tik sen.. varbūt..- Laila atcerējās -Sema! Kā es varēju aizmirst Semu, mēs taču bijām labākās draudzenes!-
-Halo, vai tur kāds ir?- atskanēja vecas sievietes balss no tualetes kabīnes.
Laila pasmējās pie sevis un devās ārā no tualetes.
Viņa aizgāja atpakaļ pie māsiņas kabineta pagaidīt Semu.
Kad Sema iznākot no kabineta ieraudzīja Lailu sēžam smaidīgu, viņa piegāja viņai klāt.
-Gaidi mani, vai gaidi rindā?-
-Sem, piedod, es biju tevi piemirsusi, ir pagājis tik ilgs laiks!- Laila apskāva Semu.
-Es zinu, es tevi ieraudzīju pirmajā dienā šeit, un atcerējos, kas tu esi. Visus šos gadus es arī biju aizmirsusi.. kauns aizmirst bērnības draugus!- Sema pasmējās.
Viņas aizgāja uz atpūtas telpu, klusā stūrīti un izrunāja visu, kas noticis un bijis pa šiem gadiem.
