Daudzi noteikti teiktu, ka šai dienai vajadzētu būt nozīmīgakajai no visām, bet man tā šķiet kā pilnīgi parasta diena. Šī ir tā diena, kad ieeju laulības saitēs, ar jau nu savu līgavaini. Es stāvu iekoptā dārzā un malkoju sarkanāko no vīniem. Tam ir interesanta garša, jo nekad nebiju alkahola cienītāja.
Skatoties glāzē domāju par mūsu turpmāko nākotni. Kas gan varētu notikt ar tādiem parastiem cilvēkiem kā mēs? Nekas īpašs, kas varētu šo dienu izjaukt.
Jūtu kā vējš plivina manus gaiši brūnos matus, kuri aizsedz manu seju. Redzot jūru manā prātā uzplaukst atmiņas arī pagātne, kas nu vairs ir neizmaināma. Drīz jau notiks ceremonija, bet es vēl gremdējos nekurienē. Šodien ir mana kāzu diena, bet es nejūtos tā it kā tas notiktu. Citam būtu pārteigums sejā, līksme, bet man ir īsti sakot nekas.
Es mīlu savu līgavaini, bet manuprāt viņš mani prec kāda pienākuma pēc. Es to pat nevaru iedomāties, ka būšu viņa sieva. Varbūt tas ir mūsu pienākums būt kopā, nezināju.
Jau biju tērpta savā kāzu kleitā, kura man liekas parasta kāzu kleita. Kā visām sievietēm. Parasta kleita un parasta diena. Varbūt man vienkārši nav garstāvokļa? Bet kāpēc gan tieši kāzu dienā?
Man jau patika iztēloties mūsu turpākās dienas kopā, bet kaut kas man sāka traucēs šo visu vairākas reizes pārdomāt un pārcilāt. Kāda roka saķēra manējo un stipri vilka uz kādu pusi. Es sāku spirināties, jo negribēju, lai manā kāzu dienā būtu kāds lieks tracis. Tas būtu nepareizi. Mēģināju vēl izrauties no šī cilvēka satvēriena, bet neizdevās.
Redzēdama savu līgavaini Marku iznākam no parka, kas bija blakus zagsam, kur mūsu mīlestība būtu vienota.
- Mark! - ievillkdama dziļāk elpu, lai varētu izdoties skaļāks sauciens. Vairs nevarēju likt neziņu citiem, lai varētu mani nolaupīt.
Marks dzirdēdams manu saucienu uzreiz pagriezās pret manu pusi. Puisis skrēja, bet jau bija par vēlu. Mani iesēdināja mašīnā, bet neko nepiekodināja.
- Ko jūs atļaujaties, ko jūs darīsiet ar mani? - pabļāvu savam nolaupītājam, kas nu bija jau mašīnas vadītaja sēdeklī. Paskatījos aiz muguras, kur neredzu nevienu. Vai es vairs nevienam nebiju svarīga? Kur ir Marks, par ko esmu te?
- Klusu, tikai klusu. - vīrietis bija uztraucies, un uzdeva gāzi, lai mašīna trauktos ātrāk. Varbūt mums kāds sekoja, varbūt mani meklē? Es atskatījos vairākas reizes, bet neko nemanīju.
Mani mulsināja uztrauktā vīrieša balss. Es biju panikā, bet, ja tagad es atvērtu durvis, un lektu ārā iespējams man tas beigtos letāli.
Ātrums samazinājās līdz tuvojāmies kādai parastai privātmājai. Neskatījos uz apkārtni, jo man tā nebija svarīga. Gribēju uzzināt par ko esmu te, bailes ritēja pār manu ķermeni, bet es mēģināju mazliet valdīties.
- Kāpiet laukā, kāp. - vīrietis izkāpjot padeva man roku, bet es to ātri pēc izkāpšanas atlaidu. Kas notiks?
- Jūs paskaidrosiet ko gribat no manis? - nekur neiedama un palikdama pie mašīna uzjautāju manam nolaupītājam.
- Ejam uz dārzu. Nāc. - vīrietis man atkal padeva roku, bet es nereaģēdama uz to tikai gāju viņam līdzi. Kas gan varētu mani te sagaidīt?
Apkārt mājai bija dažādu puķu mazdārziņš. Visādi podi, kuras stāvēja pilnīgi neredzētas puķes. Viss bija ar puķēm. Vai mani nolaupīja, lai paskatītos uz šo skaistumu? Es labprātāk tiktu no šejienes prom, es ceru, ka mani atradīs.
- Vai jūs precēsiet mani? - vīrietis noliecās uz abiem ceļiem man jautāja. Mana sejas izteiksme klāja šoks, ko gan tas viss nozīmē?
- Jūs domājat, ka lekšu virsū katram cilvēkam, kuru tikko satieku? Jūs domājat, ka esmu vieglprātīga? - paceļot balsi uz vīrieti ieteicos. Vīrietis nemaz necēlās, bet turpināja būt uz ceļiem.
- Nē, es tā nedomāju. Es jūs jau sen pazīstu, vienmēr domāju par jums. - vīrietis ar cerīgām acīm skatījās manī. Es domāju, ka viņas ir vajadzīga slimnīcas palīdzība, nopietni.
- Jums ar galvu viss ir kārtībā? Jums ir jāārstējas! - es apgriezos otrādāk, lai nebūtu jāskatās uz viņu.
- Varbūt jums arī taisnība. Kā gan tik skaista sieviete var būt ar tādu muļķi kā es? - pagriezos pret viņu, un redzēju, ka viņš vairs nav uz ceļiem. Vai tā ir kāda izjokošana? Es gribētu lai tā būtu.
Vīrietis piegājis pie kāda no lielā, garā puķupoda un apgāza to. Man nebija darīšanas ko viņš dara vai kā, bet man viņš jau pēc uzvedības likās interesants.
- Bet kāpec jūs nevarējāt vienkārši ar mani iepazīties? Kā pilnīgi normālam cilvēkam pienākas? - turpināju iztaujāt viņu. Arī otrais puķupods tika apgāzts.
- Es.. es... - vīrietis, ja tā viņu varēja nosaukt minstinājās. Tādu nedrošu puisi nebiju redzējusi.
Apgriezos un redzēju kā ir atbraukusi policijas mašīna. Esmu glābta. No turienes iziet Marks ar saviem vecākiem un diviem policistiem. Tagad es varēšu atgriezties pie Marka, pie viņa apskāviena.
- Cik labi, ka mēs jūs atradām. Tagad jūs nāksiet ar mums. - policists norādīja uz svešinieku. Tagad viņu pratinās vai pat ieliks cietumā par ne par ko.
Manā galvā radās riskanta ideja, kuru realizējot es varētu riskēt. Es riskēšu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-2/723509
Turpināt? Ja negribēsiet, tad varēšu neturpināt.
