http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec/723202
- Mēs esam draugi! - veltīju skatienu policistam, kurš neko nesapratis no manis atbildēja man ar apmulsuma skatienu.
Varbūt to, ko es tagad cenšos panākt un ieskaidrot būs neiespēji, bet es to izdarīšu. Es būšu necilvēcīga, ja noskatīšos to ar smaidu uz sejas, ja vīrieti kam nav vainas vedīs uz iecirkni, nē. Mana sirds nebūs mierīga, un sirdsapziņa aptraipīsies ar traipiem ko nenotīrīsi.
- Un kādēļ tu bļāvi, kad viņš tevi mēģināja ievilkt mašīnā? Kā tu to paskaidrosi? - Marks iejaucās un paskatījās uz svešinieku kā kādu parastu cilvēku vai pat niecību.
- Vienkārši... vienkārši es negribēju iet prom no kāzām, bet viņam bija, kāda svarīga lieta pārrunājama.
- man bija grūti šo visu izdomāt, bet es knapi tiku galā ar spriedzi ko man sagādāja seši cilvēki man apkārt. Mēģināju koncentrēties, jo zināju, ka man jautās vēl trakākus jautājumus no kuriem nespēšu izķepuroties.
- Kas tad bija tā lieta? Tu man pārsteidz! - Marks sasita plaukstas un pienāca man tuvāk.
- Draugu lietas. - mēģināju mukt no jautājumiem. Kaut man kāds palīdzētu. Kad paskatījos uz svešinieku, tas uzreiz novērsās. Es nezināju kā būt.
- Ak draugu lietas. Te laikam nekas nopietns nav? - Marks noskatījās vēl uz svešo vīrieti, kas arī skatījās uz mani. Ja te nebūtu pārējo un manis, man liekas, ka viņi sakautos uz nebēdu.
- Tiešām? Viltus izsaukums? Jau atkal? - klusējošais policists arī iejaucās mūsu sarunā. Viņš to teica tā it kā katru dienu nāk tikai viltus izsaukumi. Bet tam nebija nekādas sarpības, es gribēju prom. Šī sprieze mani jau šķeļ vai uz pusēm, bet svešinieks vēl nekā nesaka, pilnīgi nekā.
- Jā, kungs. Mums tiešām nav vairs ko slēpt, mēs esam tikai draugi. - mans nolaupītājs uzrunāja policistu un pietuvojās man. Ja viņš nebūtu uzsvēris vārdu "tikai", tad es vēlētos, lai viņš būtu klusējis kā zivs, bet ko nu vairs. Atlika tikai cerēt, lai klātesošajiem neliktos aizdomīga mūsu satikšanās.
Policisti jau iekāpuši mašīnās. Un Marka vecāki joprojām nebilda ne pušplēsta vārsa stāvēja un uzlūkoja mūs trīs. Gribu tikt prom, nekavējoties. Es nespēju izturēt šo.
- Varējāt mūs jau sen iepazīstināt. Marks. - Marks pievērsās vīrietim, un draudzīgi uzsmaidīja. Varbūt nekas nenotiks, nekādu aizdomu par mums. Nekā.
- Kristofers. - padeva roku Markam un viņi sasveicinājās. Nu esmu droša, ka nekas par mums nevienam neliksies aizdomīgi. Viss kārtībā un arī spriedzes nav.
Kristofers, interesants vārds. Cik gan neveikla situācija sanāca un vēl tieši kāzu dienā. Cerams, ka kāzu diena netiks atcelta un viss noritēs kā vajag, ja vēl neesam nokavējuši ceremonijas laiku.
- Nu jums laikam jādodas. Kāzas kā nekā. - Kristofers norādīga uz mašīnu, kur jau sēdās abi vecāki, kas aicināja arī mūs abus.
- Lai jau brauc ar mums, draugi tas ir svēts. - uzstāja Marka tēvs. Viņš jau māja ar roku, lai brauc. Izskatījās, ka Marks arī nav pret. Tikai es.
Tagad būs neveiklāk kā es domāju, varbūt vajadzēja vienkārši pastāstīt taisnību, nē. Tagad laiku nepagriezīsi atpakaļ.
Iesēdāmies mašīnā. Marks pie stūres, un viņa tēvs blakus un aizmugurē es ar savu topoša vīra māti un tikko satiktu puisi, kura acis duras manējās, bet es neļaušu sev to nodarīt. Šaj dienai ir jābūt lieliskai, jo šī diena ir svarīga tikai man un Markam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-3/723861
