http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-59/745912
Man nav stimula rakstīt un iemesls man ir skaidrs.
Spilgtā gaisma trāpīja tieši manās acīs, taču viegli ar roku aizsedzu šo gaismu, kas tika radīta no iespaidīga lieluma lustras. Nedaudz pieturējusi savu kleitu, lai tā neburzītos, jo audums nebija tāds par kuru varēja nesatraukties vai satraukties kad vien vēlas.
Apkārt dzirdēju vairāku viesmīļu sarunas. Tās vairāk varēja pielīdzināt pie klusām čalām, kuras piespiesti pārrunāja īpašnieku un citu cilvēku tērpus, izskatu vai pat uzvedību. Vienmēr ir ērti uzsist šādas klačas šādā pamanītā iestādē. Daudzi cilvēki, kuri ir vietēji noteikti raksturotu šo villu kā ko parastu kā jau visiem.
Jaunas domas radīja glāžu pastiprinātā šķindoņa man gar ausīm. Atkal manu uzmaību piesaisīja nevieklie viesmīļi, kuri centās izspraukties caur netik svarīgu cilvēku sāniem, lai tiktu pie ievērojamākajiem. Laikam viņus bija ļoti vienkārši atšķirt.
Viss gardākais un sātīgākais tika piedāvāts tiem, kurus varēja novērtēt pēc tā materiālā stāvokļa. Es ieīdu šādu steriotipu, bet tas ir jau ir par daudz iegājies, lai tāda kā es varētu pat bilst vienu vārdu vai domu. Uzreiz tā tiktu noliegta un ar plikiem vārdiem noniecināta.
Arī augstpapēžu kurpju klaboņa ritēja visapkārt. Tā ritēja gan ātri, gan lēnām. Lēdijas sarunājās, un katrai no viņam uz sejas bija citadāka maska. Kādai tā bija koši sarkana, bet blakus stāv cita dāma, kurai maska jau ir jūras zila. Maskas aizsedza visu cilvēku sejas. Tas tikai paspilgtināja viņu lielo noslēpumainību, un arī pat tad, kad dāmas, kuras pievērsa manu uzmanību sarunājās, vārdi likās kā putna dziesma.
Dāmu vēdeklīši purinājās viņu smalkajās rokās. Skatoties uz to vien acis samirgojās un man likās, ka katrs vēdeklītis veido ritmisku savienojumu starp visām šeit atnākušajām sievietēm.
Melodija, kura skanēja no visdažādākajiem instrumentiem sākumā radīja patīkamu sajūtu. Vairākas vijoļu skaņas palika arvien ātrākas un mana sirds pieņēma tādu pašu likteni kā vijoļu stīgas. Sirdi vieglāku nepadarīja melodijas skaņa. Saksafonistu rindas spēlēja pienācīgu mūziku, bet arī tajā es neatradu sev vajadzīgo mierinājumu.
Pie lēdijās stavēja arī vīrieši. Šajā masku balle bija diezgan dīvaini noskatīties uz vairākiem džentelmeņiem, kuriemuz sejas bija arī pienācīga maska. Taču saprotot, ka maskas tadiem ietekmīgiem miljonāriem neiet pie sava tēla klāt, tas atgādināja nelielu teātra - āksta lomu.
Vīna glāze viņu rokās izskatījās daudz solīdāk nekā mana parastā sausā vīna glāze. Manuprāt tas padarija mani savādāku nekā pārējie. Man nebija par to jāuztraucas, jo esmu nākusi šeit dēļ diviem iemesliem.
Mans plāns, par kuru esmu aizliegusi sev domāt un fotografēšana. Visu pārējo darbu saraksts tika sadalīts un man atlika fotografēšana. Mani kolēģi uzticēja man šādu atbildīgu darbu - nofiksēt labākos kadrus un uzņemt labākos.
Vispār viņi uzticējās manai iztēlei. Vai kā sakot savam iekšejam radošumam, es cerēju, ka es neizgāzīšos un kadri būs kaut cik necik skatāmi un uzņemti labākajās pozīcijās.
Noliku vīna glāzi uz viena no tuvākajiem galdiņiem, mazas šaubas apmeklēja mani, jo galdauts bija sniegbalts. Nebūtu īsti ētiski, ja tagad kaut vai pilīte nolītu uz galdauta. Ja to pamanītu kāds no ietekmīgajiem cilvēkiem, es varētu mierīgi ritdien kravāt mantiņas no sava darbavietas. Varbūt es jūtos vienkārši pārāk pārspīlēti šeit.
Izņēmusi kameru no futlāra, lai varētu to paņemt rokās un atrast labākos kadrus. Ieslēgusi to, skatījos ekrānā, kura varēja saskatīt to pašu.
Netraucēti virzoties pa zāli meklēju ko tādu, kuru būtu labi nofotografēt, izdrukāt vai vismaz ievietot kādā pienācīgā žurnālā. Tas būtu vislabākais, kas varēja notikt.
Skatiens noklīda līdz trim vīriešiem, kuru smokings jau nebija labākajā izskatā. Kaklasaites bija nevīžīgi uzliktas. Arī lielā vīna pudele zaigojās vīrieša rokās, radot nepārāk labu iespaidu par viņa uzvedību.
Es atkāpos no kadra uzņemšanas. Tas nepiesaistītu nevienu cilvēku. Protams, mans pienākums bija arī izdarīt tā, lai citiem nebūtu kauns, es pieturējos pie tā.
Uzreiz nākošais objekts bija skaistās tulpes, kuras šo iestādi padarīja man mājīgāku. Varu saderēt, ka katrs otrais cilvēks, kurš šeit ienāk skatās uz alkahola klāstu nekā uz šo dabas burvību. Kuras gan interesē daba? Man.
Vāze bija nepārāk liela. Nofokusējot to tā, lai fonā būtu tikai vāze un cilvēki ap to apkārt salīdzinoši miglaini, uzņēmu kadru. Laikam mana vienīgā bilde būs ziedi, malace Lea!
Pagriezusies otrādāk, lai varētu lūkot nākamo kadru, kas papildinātu manu fotoaparātu negaidīti sastingu. Un tur jau viņi stāvēja. Arī bez masku noņemšanas es varēju saprast, ka tie ir viņi.
Garais sievietes augums, kuru klāja kleita ar diezgan iespaidīgu izgriezumu no mugurpuses atgādināja kādu modeli no žurnāla vāka. Figūra arī varēja atbilst parametriem. Skatiens novērsās līdz atpazinu to vīrieti, kurš atļāvās izdarīt sliktāko, kas vien ar mani varēja notikt.
Sieviete cītīgi runāja ar kādu no oficiantiem. Tas jau vairāk sāka izklausīties pēc skandāla un neapmierinātības. Atslābu, jo sapratu, ka tāda problēma neskar mani. Man ir jāfotografē, pagaidām.
Paskatījusies uz dažām sievietēm, kuras sarunājās un žilbinoši atklāja savus baltos zobus, kuriem noteikti vajadzēja atdot lielu naudas žūksni, lai tādu baltumu izdabūtu, taču es nepieturējos pie viņu apspriešanas.
Tieši uztvērusi viņu smaidu atļāvos to nofotografēt. Ir pagājušas vairākas minūtes, taču fotoaparāta atmiņā ir tikai divas bildes, esmu lieliska strādniece. Pārskatījusi tās pašas bildes saprotu, ka tik sliktas tās nemaz nav, varbūt tās varēs vismaz izdrukāt, bet manas cerības uz divām bildītēm ir pārāk sīkas.
- Vai varu jūs uzlūgt uz deju? - uzreiz ausīm atvērās mūzika, melodija lēnām pieņēmās skaļumā pa visu zāli un es nevarēju neatpazīt šo balsi.
Pareizais lēmums nebija radies.
Es baidījos.
