http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-12/727363
Komentāru pēdējā laikā nav, tas laikam nav uz labu. :D
Labi izgulēties man īpaši neizdevās, jo trīs reizes mani bija uzmodinājis mans otrais modinātājs, kurš zvana tad kad grib. Man paveicās, ka Roberts nekliedza skaļi, bet es domāju, ka, daži varēja viņu sadzirdēt.
Acis bija klātas maisiņos, bet tieši rīta kafija man ļautu pilnvērtīgi pamosties un ļauties dienai. Aizmigu tajās pašās drēbēs, jo es pati sev likos šausmīgi nogurusi, lai varētu pārģērbties.
Dzirdēju, ka lejā valda rosība, bet es domāju tikai par to kā tikt ātrāk prom. Es nemaz vairāk negribēju traucēt, un jau sapratu, ka viņiem iet grūti, jo Kristofera māte ir piekalta pie invalīdkrēsla. Es jūtu viņiem līdzi, tādēļ negribēju apgrūtināt ar neko.
Noraudzījos uz pulksteni, kas bija uz sienas sapratu, ka ir laiks taisīties brokastīm. Nevajadzēja neko norunāt ar Kristoferu, bet muļķības pēc tagad būs jāpaēd brokastis. Varbūt nemaz nebūs tik traki, ja vajadzēs es varēšu par to samaksāt vai jebkādā veidās viņiem atlīdzināt par labo dvēseli.
- Nāc uz brokastīm, ja neaizmirsi! - puiša balss lika man satrūkties, un es sadzirdēju arī soļu dipoņu. Pabarojusi Robertu ar krūti nolēmu, ka tagad var iet.
Ar roku pieskāros pie roktura. Slāju pa kāpnem uz leju. Lieliskā ēdiena smarža lika man to iesmaržot, un domāt par to cik garšīgs būs ēdiens. Ko gan es vispār tagad domāju, ka nepazīstami cilvēki ir tik laipni? Es neizpratu to.
Redzēju, ka pie galda ir uzliktas pankūkas ar sīrupu, kas uzreiz lika ķermenī izjust gribēšanu notiesāt tās.
- Sēdies, sēdiet bērniņ. - laipnā balss iztraucēja man domāt par pankūkām, kuras ar šo kārdinošo smaržu vilināja mani pie tām.
- Paldies jums, es nezinu kā varēšu to atlīdzināt. - pasmaidījusi sievietei atteicu.
- Kā gan varēsi, ja nezināšu kā tevi atrast, es pat vārdu tavu nezinu! - Kristofers iejaucās, kad jau pievērsos pie lielajām pankūkām, kuras jau izbaudīja manas garšu kārpiņas.
- Nezini gan, jo vārds nav svarīgs. - attraucu, es tēloju lepnu Kristofera priekšā, bet tāds nu gan nebija mans nodoms.
- Kā gan man tevi būs jāuzrunā, kad tev zvanīšu? - puisis apsēdās man blakus, un ielika sev pankūkas ar sīrupu, un dāvāja man viltīgu skatienu.
Mani ieintriģēja tas, ka Kristofers joprojām intresējās par mani. Nezinu vai mēs vispār satiksimies, jo es braukšu prom no šejienes, šodien. Likās, ka puisis vēlējās atvērt manu sirdi plašāk uz viņu.
- Es tev solīju pabrokastot te, numuru es tev nesolīju. - ieminējos.
- Kāds tad ir tavs vārds, varbūt man jāsāk minēt? - Kristofers pārteidzošā kārtā ieteicās par minēšu. Viņam tas neizdotos mūžību, jo mans vārds ir ļoti īss un parasts.
- Tev ir laiks minēt, ja tas aizņemtu mūžību? - redzēju, ka sieviete ratiņos skatījās uz mums ar smaidīgām acīm. Varbūt viņa uzmanīja mūsu sarunu.
- Iespējams, bet tu man to tāpat pateiksi, vai arī es to uzzināšu. - iedzēris kafijas malku.
L- Starp citu, mums jāiet. - atgādināju Kristoferam, jo mūsu sarunu nebūtu jēgas turpināt, iespējams izvērstos strīdīga saruna.
- Jā, gan. - viņš apstiprināja, un nolika krūzi uz bordo nokrāsas galda.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-14/727549
