Pamodini mani,kad septembris beigsies (16)2
Dīvānā bija tik ērti, ka patiešām iemigu. Pamodos krietni vēlāk, kad Gatis skatījās filmu „Viens pats tumsā”. Miegaini izberzēju acis un pavēros viņā ar izbrīnu,- Labrīt,- čerkstošā balsī nomurmināju. Gatis tikai pamāja ar galvu un izslēdza filmu.
-Nu, bastotāja,- viņš paskatījās uz mani,- Esi gatava doties uz pludmali?
-Es vispār cerēju..- nomurmināju,- Es nebastoju skolu. Es..
-A, a , a- Gatis mani pārtrauca,- Te iebildumus nepieņem. Es tevi pludmalē atradu. Es tevi aizvedīšu atpakaļ. Atrasts nav zagts.- viņš mani izaicināja un man neatlika nekas cits, kā padoties. Pamanīju viņam klēpī čupiņu drēbju, ko uzreiz atpazinu,- Vēlies pārģērbties vai atkal sarksi kā tomāts?
-Es gribu pārģērbties,- skumjā balstiņā noteicu un, man par izbrīnu, Gatis pats pasniedza man drēbes. Nespēju noticēt, ka šodien viss beigsies. Es atgriezīšos mājās un viss, kas bija, būs tikai viens mirklis. It kā tas nekad nebūtu noticis.
-Ej vien, ej vien,- Gatis nosmēja, kad piecēlos,- Tu jau mums te esi tā kautrīgā un nevainīgā.
Tas mani sadusmoja un es viņa acu priekšā sāku izģērbties. Novilku kreklu, ko pametu viņam un tā vietā uzvilku krekliņu. Šortus nomainīju pret biksēm un, sakārtojusi matus pāri pleciem, iedomīgi viņam uzsmaidīju.
-Tas jau nekas nebija,- Gatis izbrīnīts sacīja,- Interesantāk būtu, ja tev nebūtu apakšveļas.
-Ej ...- es nomurmināju, cenzdamās atpiņķerēt pinkas no matiem,- Tu teici kaut ko par braukšanu?
-Tev ir asa mēle. Man tas patīk,- Gatis izteica atzinību un piecēlās kājās,- Rūta, mēs dodamies.- Gatis paziņoja un dzirdēju Rūtu atsaucamies. Izgājām lielajā gaitenī, kur pamanīju savas botes un uzreiz devos pie tām. Nespēju noticēt, ka viss beidzies. Man noteikti tas jāpieraksta manā dienasgrāmatā, lai nekad neaizmirstu to. Ne šo māju, ne Rūtu, ne Gata plātīzerismu. Tas viss vienkārši nešķita reāli un bija pat skumji aizbraukt, lai gan biju te bijusi tikai vienu dienu.
-Drīkstu tev ko pavaicāt?- Gatis nopietnā balsī vaicāja, kad izgājām no mājas. Pagriezos pret viņu un pamāju ar galvu,- Kāpēc tu nedevies mājās? Kāpēc tu mani noskūpstīji? Es vienkārši nesaprotu. Tu neizskaties pēc ielenes vai bezpajumtnieces, lai tā rīkotos.
-Arī man ir savi noslēpumi,- vāji smaidot sacīju,- Vai tad mums visiem tādi nav?
-Ir gan,- Gatis tikai piekrita un apsēdās mašīnā vadītāja sēdeklī. Apsēdos viņam blakus un izbraucām no sētas. Piesprādzēju siksnu un skatījos ārā pa logu, kamēr mašīnā bija klusums. Mēs pabraucām garām baznīcai pie Baltezera, kad klusumu pāršalca troksnis, plīstot stikliem un ielūztot mašīnas karkasam. Pēdējais ko atminos, bija tas, ka mana galva atdūrās pret mašīnas paneli un iestājās tumsa. Pavērusi acis, pamanīju, ka Gatis bija atspiedis galvu pret stūri un pasniedzos pēc viņa rokas, lai sajustu,vai viņš vēl ir dzīvs. Sajutusi pulsu,es pasmaidīju un ļāvu tumsai sevi apņemt.