Pamodini mani,kad beigsies septembris (13)2

-Vēl nepietiks?- Gatis sarauca uzaci, kad izgāju no sporta inventāra veikala,- Tu jau elso kā suns.

-Ne tuvu,- es nomēdījos un apgriezos otrādi, lai dotos uz apģērbu veikalu. No mugurpuses dzirdēju Gati vaidam, bet nepievērsu tam uzmanību. Noskatīju džemperīti, kas man iepatikās, paņēmu divus pārus krāsainu bikšu un uzreiz devos pie kases, pat nepiemērot drēbes, jo zināju savu izmēru un zināju, kas man der, tikai uzmetot acis apģērbam.

-Cik?- Gatis aizkaitināti vaicāja. Man nav ne jausmas, cik liels bija mans budžets, bet viņš pats bija vainīgs, ka uz to uzprasījās. Mamma iemācīja, ka, ja dzīvē kaut kas ir par brīvu, tad tas jāņem ar abām plaukstām, cik vien var paņemt. Gatis pasniedza kasierei kredītkarti un šausmās aizklāja acis.

-Nemaz nav tik briesmīgi – ākstoties viņu mierināju,- Tikai četrdesmit pieci lati. Nekas īpašs.

-Tikai?- Gatis, iepletis acis, vaicāja,- Tu nu gan esi maza, izlutināta slampa.

-Ei, piesargies ar izteicieniem!- es pacēlu balsi, ejot ārā no veikala,- Pats vainīgs, ka uz ko tādu uzprasījies. Man kabatā novibrēja īsziņa. Pēdējo īsziņu, kas man bija atsūtīta, nemaz nebiju izlasījusi, un centos to ignorēt. Bet tagad...

-Pagaidi,- es ierunājos, apstājoties pie veikala sienas. Noliku maisus zemē un izņēmu telefonu no kabatas. Liels bija mans atvieglojums, kad ziņa bija pienākusi no Andas.

-Tu izskaties, it kā spoku būtu ieraudzījusi,- Gatis neizpratnē taujāja,- Paskaties uz sevi,- viņš nu jau mierīgāk sacīja un, maigi satvēris mani aiz elkoņa, pagrieza pret skatlogu, kurā es beidzot redzēju sevi. Seja patiešām bija līķa bālumā un zem acīm rēgojās loki no raudāšanas un negulētajām naktī. Mati bija kļuvuši spuraini un taukaini, seja vairs nebija tik veselīga kā agrāk.- Kas noticis?- Gatis bažīgi vaicāja,- Tu kādu mirkli atpakaļ neizlaidi telefonu no rokām, un esi uzvilkta kā stīga. Pasaki man.- Gatis skatoties man acīs, teica. – Laura?-

-Nekas īpašs,- es samelojos,- Es vienkārši gaidu ziņu no draudzenes. Viņa neatbild.

-Ok, pieņemsim, ka tā,- Gatis atmeta manis tincināšanai ar roku,- Nu, esi gatava doties mājup?- Gatis nožāvājās un pieliecās, lai paņemtu maisiņus.

Es taču nevaru braukt mājās. Ne jau ar visu šo.

-Mana draudzene paņems mantas, man ir savas darīšanas,- es nomurmināju un telefonā atradu Andas numuru. Draudzene pacēla pēc trešā pīkstiena.

-KURĀ PAKAĻĀ IR TAVS TELEFONS?- Anda bļāva telefonā un man nācās atraut telefonu no auss, lai no viņas balss man neuzplīstu bungādiņa,- Kur tu esi?

-Es esmu „Alfā”, atbrauksi pakaļ manām mantām?-

-Ok, tūlīt būsim,- Anda nekavējoties atbildēja un es pat pasmaidīju. Tieši tāpēc es zvanīju viņai, jo viņa neuzdeva liekus jautājumus un allaž bija gatava palīdzēt. Nebrīnos, kāpēc esam labākās draudzenes uz pasaules.

-Mans eskorts būs klāt,- smaidot pavēstīju, bet Gatis izskatījās saskumis.

-Es varēju tevi aizvest,- viņš tēlotās skumjās noteica,- Bet tā arī varbūt ir labāk. Andare?

-Ko lūdzu?-

-Andare itāļu valodā nozīmē „ejam,- Gatis paskaidroja un mēs devāmies uz veikala izejas pusi. Ļāvu Gatim iet pa priekšu, kamēr pati, galvu nodūrusi, sekoju viņam, domājot, ko šovakar darīt un kur palikt, lai nebūtu jādodas mājup. Pie Andas es nevarēju palikt. Mājās es nevarēju doties. Ritvaru redzēt negribēju.

Varbūt uz ielas gulēt nemaz nebūs tik slikti. Kad pacēlu skatienu, pamanīju Andu izkāpjam no mašīnas un, nolikusi maisus zemē, apskāvu draudzeni, ļaujot asarām vaļu. Atdevu draudzenei maisus un atvadījos no Gata. Pavadīju draugus ar skatienu un devos uz meža pusi, lai pabūtu viena.

Telefonā novibrēja īsziņa. „Neskumsti. Esmu tepat. Tevi vēroju. Gaidu, kad meklēsi to, kas tev pazudis! ; ).” Numurs rakstīja. Dusmās triecu telefonu pret koku un tas no trieciena izšķīda daļās. Sāka jau satumst un mežā kļuva neomulīgi, tāpēc atstāju telefonu turpat un devos ārā no meža, līdz nonācu pie šosejas. Sakļāvu rokas sev apkārt un devos tikai taisni uz priekšu, neskatoties uz atpakaļ. Neviena mašīna nepiestāja un garāmgājējiem es neinteresēju. Kas tad tur. Nepilngadīgs, noraudājies, nobijies skuķis iet prom pa šoseju, pavisam viens, pavasara vakarā. Pat policija nepiestāja. Un tā bija labāk.

Bija jau iestājusies nakts, kad biju aizgājusi gandrīz līdz pirmajai kafejnīcai, kas atradās ārpus Rīgas, kad kāda mašīna piestāja man aiz muguras, ko dzirdēju pēc bremžu nokaukšanas. Varbūt tas bija kāds maniaks, kas man aplauzīs sprandu. Tā nu būtu laime.

-Laura, tā esi tu?- pazīstama balss uzsauca un es dzirdēju, kā kāds skrien šurp.- Laura, ko tu te dari? Ir pusnakts. Viena. Kāpēc tu neej mājās?- Gatis bažīgi vaicāja un viss, ko es spēju, bija noraudātām acīm lūkoties uz viņu,- Nāc līdzi,- viņš mīļi noteica un, aplicis rokas man apkārt, veda mani uz mašīnu. Beidzot man pieslēdzās saprāts.

-nē, nē,- izrāvos no viņa tvēriena,- neved mani mājup, lūdzu!

-Es tevi nevedīšu mājās,- Gatis mierīgi sacīja,- Brauksim pie manis.- viņš atkal aplika man rokas apkārt un palīdzēja apsēsties mašīnā. Sakļāvu rokas sev apkārt un paskatījos uz viņu.

-Ko tu te dari?- noklepojos un noslaucīju asaras,- Cik ir pulkstenis?

-Kur ir tavs telefons?- Gatis pavaicāja,- Es dzīvoju Baltezerā. Devos mājup. Un pamanīju tevi. Ko tu te dari?- viņš nesaprata. Impulsu vadīta, pārliecos pāri sēdeklim un noskūpstīju viņa lūpas. Gata rokas apvijās man apkārt un pieglauda sevi klāt.

Mauka. Mana zemapziņa noņurdēja.

Aizveries. Es domās atcirtu un aizvēru acis, lai izbaudītu mirkli. Tik ļoti vienalga kā tagad,man nebija bijis nekad. Tā ir, ja nav ko zaudēt.