Pamodini mani, kad septembris beigsies (12)3

 -Es nemaz uz viņu neceru,- pikti atteicu, kad Gatis beidzot noņēma līmlenti man no mutes ar speciāla šķīduma palīdzību, kas ļāva to noņemt bez sāpēm,- Viņš man teica, ka aizvedīšot atrādīt ārstam. Es taču nezināju, ka viņš visas, pirms atrādīt tēvam, aplaiza kā ziemassvētku kartītes,-

-Nu tu gan esi naiva,- Gatis pasmējās par manu sejas izteiksmi,- Tu tiešām domāji, ka puisi var satraukt kaut kāds sarkanumiņš ap rētu? „Mēs vairs neesam brīnumzemē, Alise!”

-Es jau kaut kur šo joku biju lasījusi,- nopukstēju, kāpjot ārā. Mašīnā laikam darbojās kondicionieris, jo, izkāpjot no patīkami vēsā salona, sajutu tveici, kas nāca no pilsētas asfalta. Pavasarim bija pat ļoti silts,- Man Edijs nepatīk,- skatoties uz Gati, sacīju, cenzdamās likt uzsvaru uz Edija vārdu. Kamēr braucām šurp, man bija gana laika pārdomāt notikušo. Tātad Edijs ir brunčumednieks, kurš noskūpsta visas meitenes, un kurš melo, ka viņam ir māsa, kas reāli ir viņa meita. Murgs kaut kāds.

-Parasti sieviešu „nē” ir izkliegts „jā”,- Gatis sacīja, kad devāmies uz „Alfas” C-ieeju. Cilvēku bija ļoti daudz, tāpat kā mašīnu stāvvietā, nācās piesargāties, lai netiktu notriekta un automātiski, nejauši pieķēros Gatim, lai pamuktu malā.

-Nebaidies taču,- Gatis nomurmināja,- Virsū jau nebrauks,- viņš pasmējās par savu joku un mēs iegājām veikalā, kur, lai pasarga Dievs, bija vēss, patīkams gaiss, tomēr cilvēku plūsma bija milzīga.- Pieķeries man, ka nepazūdi, bērniņ,- Gatis mīlīgā balstiņā nomurmināja, aicinot mani ieķerties viņam elkonī. Mēs lēnām virzījāmies uz tuvējā apģērbu veikala pusi, kad Gatis strauji nogriezās uz kafejnīcu apli, kā mēs ar draugiem to iesaucām, un apsēdināja mani krēslā.

-Sēdi biksēs,- Gatis piekodināja un piegāja pie letes, aiz kuras strādāja meitene, ģērbusies viscaur zaļā. Pikti sakrustoju rokas un, garlaicības mākta, pārlapoju īsziņas, līdz atdūros līdz mana nezināmā sūtītāja ziņai.

„Ļoti smieklīgi, Reini, divreiz es uz šo āķi neuzķeršos. Neesmu dumja, mazo brāli! : )”, uzrakstīju atbildi un pašapmierināti pasmaidīju, kad sadzirdēju pazīstamu balsi.

-Un tad viņa..- kāda pazīstama balss sacīja un tad pasauca mani,- Laura, ko tu te dari?

-Reini?- apstulbusi vaicāju, skatoties uz brāli,- Ko tu te dari?

-Pastaigājos,- brālis atcirta,- Pagaidi tikai, kad mamma uzzinās. Tev jābrauc mājās.

-Pagaidi tikai, kad mamma uzzinās, ka tu atkal mani čakarē!- es tikpat nikni atteicu un piezvanīju numuram, kas bija man sūtījis ziņu, vienlaikus glūnot uz brāli. Pīkstieni skanēja viens pēc otra, kamēr brālis izņēma telefonu no kabatas un pastiepa manā virzienā. Saruna atvienojās un es izbijusies skatījos uz telefonu.

„Neesmu jau tik dumjš. Nu, kad tad sāksi meklēt? : )” numurs rakstīja, liekot manai sirdij satrakoties. Tas nav Reinis. Tas nav Reinis. Tas nav Reinis. Kurš tad?

-Kaut kas noticis?- brālis bažīgi vaicāja, novērtējot manu stāvokli,- Laura?

-Ņem,- es nomurmināju, izņemot maku no kabatas, no kā izņēmu divdesmit latu banknoti,- Še, un neko mammai nesaki. Es būšu mājās drīz.

-Jā, bet kas notika?- brālis nerimās, un, man par laimi, ierunājās brāļa klasesbiedrs Dainis.

-Ejam, mums autobuss,- Dainis mudināja draugu un brālim nenācās nekas cits, kā piekrist.

-Tikai atnāc mājās, labi?- Reinis skumji vaicāja un es gandrīz uzreiz ieraudzīju viņā to mazo zēnu, kurš man bija dārgākais uz pasaules, pirms iemācījās runāt.

-Es apsolu,- noteicu un ar skatienu viņus pavadīju. Gatis nolika paplātes mums pretī un palūkojās uz puišiem, kuri devās prom,- Tas bija mans brālis.

-Nu skaidrs,- Gatis sacīja un pabīdīja paplāti manā virzienā, uz kuras bija kolas glāze un kaut kas ietīts lavašā,- Tas ir kebabs.

-It kā es nezinātu,- nomurmināju un paņēmu kartupelīti,- Paldies.

-Nav par ko, Laura,- Gatis noteica, skatoties uz mani, un tad pievērsās ēšanai. Man kabatā novibrēja vēl viena īsziņa, kuru man bija bail izlasīt.