http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-36/717236
- Kas tu esi? – saņēmusi drosmi, vēlreiz jautāju.
Pēkšņi nez no kurienes izleca ārā gara auguma puisis ar zilām acīm un tumšiem, spurainiem maties.
- Sveika. – viņš mani uzrunāja.
- Čau.. kas tu esi?- izbrīnīta raudzījos viņā.
- Kā? Tu mani nepazīsti? – viņš pārsteigti raudzījās manī.
- Nē, es redzu tevi pirmo reizi.Un tas nav nekāds joks. Vai varētu uzzināt, kā tevi sauc? – jautāju.
- Mani sauc Lauris,esmu tavs jaunais dzīvokļa kaimiņš. Ievācos tikai šorīt no rīta un redzēju, ka citos dzīvokļos neviena nav, tikai tavējā, tāpēc nolēmu nākt iepazīties.Un kā sauc tevi? – viņš pasmaidīja.
- Ak tad tu esi mans kaimiņš? Patīkami iepazīties, es esmu Gabriela. Vai nevēlies ienākt iekšā? – jautāju, lai radītu par sevi draudzīgu iespaidu.
- Ja vien tev tas nerada lieku apgrūtinājumu. –
- Protams, ka nē, nāc droši iekšā! – iesmējos un aicināju puisi uz virtuvi. Savādi – man šis puisis likās kaut kur redzēts, tikai nekādīgi nevarēju atcerēties, kur esmu viņu redzējusi. Varbūt sapnī? Nē,kāpēc gan lai es sapņotu par nepazīstamiem cilvēkiem.
- Vēlies kafiju vai tēju? – jautāju.
- Ja var, tēju. – viņš man pieklājīgi uzsmaidīja. Izķeksēju no skapja konfektes, kas man ļoti garšoja, uzsildīju ūdeni un sagatavoju divas krūzes ar Lipton augļu tēju.
- Šī ir speciāli izveidota jauniešu viesnīca, kas daļēji pieder manam labākajam draugam. Šis dzīvoklītis ir mans – man to uzdāvināja. – stāstīju, lai uzturētu sarunu.
- Jā, tas ir ļoti mājīgi iekārtots. Mans dzīvoklis arī ir apmēram tikpat liels, taču iekārtoju citādāk. – viņš stāstīja. Tējkanna svilpa, liekot manīt, ka ūdens tajā ir uzvārījies. Nocēlu to no uguns un ielēju tējas tasēs ūdeni. Virtuve piepildījās ar augļu smaržu.Noliku abas krūzes uz galda un apsēdos Laurim pretī.
- Droši cienājies. – ar plašu rokas vēzienu norādīju uz galdu, uz kura biju salikusi konfektes un cepumus bagātīgā kārtā.
– Paldies. – viņš teica.
- Pastāsti kaut ko par sevi, citādi mēs te sēžam kā divi svešinieki. Ja jau reiz esam kaimiņi, tad mums vajadzēs bieži satikt vienam otru. – iesmējos.
- Gluži manas domas.Man ir astoņpadsmit gadu, es šogad beigšu vienpadsmito klasi. Man patīk spēlēt basketbolu, tas ir mans vaļasprieks. Man patīk arī lasīt labas grāmatas un klausīties mūziku. Vispār esmu daudzpusīgs cilvēks.Un kādi ir tavi hobiji? – viņš jautāja, iemalkojot tēju.
- Nu, man arī patīk daudzas un dažādas lietas.. – sāku stāstīt par sevi. Kopā tā runājot, nemanījām, kā laiks aizrit. Runājām par dažādām tēmām – par kino, mūziku, grāmatām, un man bija jāatzīst, ka Lauris ir foršs puisis. Viņam bija laba humora izjūta, un viņš mani bieži smīdināja, kā arī atklājās, ka mums ir līdzīga gaume – mūsu viedoklis sakrita daudzās lietās.Beidzām runāties, kad sienas pulkstenis nosita astoņus. Ārā sniga, tāpēc nolēmām rīt iet laukā pikoties.
***
Laukā biju izgājusi pirmā. Negribēju salt, stāvot uz vietas, bet iekšā arī negribēju iet. Priecājos par skaisto laiku un nolēmu celt milzīgu sniegavīru.Biju tikusi jau līdz pusei, kad man klāt pienāca Lauris ar burkānu rokās.
- Sniegavīram taču vajadzēs degunu! – viņš pilnīgā nopietnībā teica, un viņa sejas izteiksme bija tik nopietna, ka es nevarēju noturēties nesmējusies.Kopīgi uzcēlām lielu, augstu sniegavīru, un, lai uzspraustu sejas vidū burkānu, man vajadzēja pastiepties uz pirkstgaliem. Nu bija Laura kārta smieties.
- Tu vēl smiesies par nabaga meiteni , kas nav pietiekami gara? – žēlā balsī teicu, kamēr puisis turpināja smieties.
– Ak tad tā? Nu pats uzprasījies. – atkāpos divus soļus atpakaļ, pieliecos un iemetu puisim ar sniega piku.Sākās aukstākā un skarbākā sniega piku kauja, kāda jebkad bijusi. Kad pieliecos, lai atkal paņemtu sniegu pikošanai, no Laura nebija ne vēsts. Uzmanīgi skatījos visapkārt, cerēdama puisi ieraudzīt,taču nekā. Viņš kaut kā bija pamanījies apskriet apkārt mājai un tagad, nostājies man aiz muguras, viņš skaļā balsī noteica: – Būu! – un mani nobaidīja tā, ka es no bailēm apkritu, bet tam visam bija arī pozitīvā puse – cenšoties nenokrist, es strauji vicinājos ar rokām un aizķēru Laura jaku, tāpēc viņš arī nokrita.
Abi sākām traki skaļi smieties. Tik jautri kā tagad man sen nebija bijis. Mēs skatījamies viens uz otru un smaidījām. Un tad notika kas negaidīts – Lauris mani noskūpstīja. Man vēderā uzvirmoja taureņi, un likās, ka esmu laimīgākā meitene uz pasaules.
***
Pagāja pāris diena. Skolā viss gāja kā parasti, mācījos cītīgi, lai noliktu labi pēdējos gala kontroldarbus. Tā kādu dienu pēc skolas gāju mājās. Redzēju, ka Laura dzīvokļa durvis ir pavērtas vaļā. Domāju, ka ieiešu apsveicināties un pateikt, ka viņa durvis ir vaļā. Jau vēru vaļā muti, lai apsveicinātos, kad izdzirdēju, ka Lauris runā pa telefonu.
- Nē, jūs Gabrielai neko nedarīsiet! Man viņa patīk un es nepieļaušu, ka ar viņu notiek kas slikts! – dzirdēju, kā viņš bezmaz vai kliedz klausulē.
- Krister, tu pats zini, ka ar viņu nekas nevar notikt! Pēc divām nedēļām viņa būs pilngadīga, un tad tu vairs neko nevarēsi darīt! Kāpēc tu vispār mani norīkoji? Lai es viņu apsargātu? Dieva dēļ, te nav nekāda kriminālā pilsēta, ar Gabiju viss būs kārtībā! – viņš bija aizkaitināts, taču viņa aizkaitināmība,salīdzinot ar manām dusmām, bija tīrie ziediņi.
- Es viņu noslēpšu tā, ka viņu neatradīsiet pat ar Interpolu. – vinš nošņācās un nometa klausuli. Un pēkšņi man kā zibens iedeva pa galvu – es atcerējos visu, arī to, kas bija mans uzbrucējs.
- Cūka! Es dzirdēju visu, ko tu teici! Katru vārdu! Es domāju, ka tu esi jauks puisis, bet izrādās, ka tu esi kretīns! Visu šo laiku tu man meloji! Es tevi ienīstu un nekad vairs negribu redzēt! – teicu, apgriezos un aizcirtu viņa dzīvokļa durvis. Slēdzot vaļā savējās, manas rokas trīcēja, bet man izdevās tās atvērt, pirms ārā izsteidzās Lauris.
- Gabij! Ļauj man paskaidro! – viņš ar dūrēm dauzīja pa mana dzīvokļa durvīm!
- Nekad mani tā nesauc! Ej prom un liec mani mierā! – asarām tekot pāri vaigiem, teicu.
- Es tev neesmu melojis! Es tiešām vasarā piestrādāju par apsargu! Uz apsardzes firmu neilgi pēc tavas aizbraukšanas no mājām atbrauca Kristers un lika tieši man tevi atrast un nosargāt līdz tavai pilngadībai! Es nezināju, ka viss tā notiks! – viņš sauca.
- Jā, un iesist man ar trulu priekšmetu pa galvu bija obligāti? Es varēju nomirt! Tava idiotisma dēļ es pazaudēju atmiņu! Liec mani mierā, nolādēts! – kliedzu un kravāju mantas.
***
- Ko tad tu tā steidzies? – Kate, pamanījusi manu rosīšanos, jautāja.
- Eju tikties ar Māri, tu jau zini. – uzsmaidīju.
- Protams, pēdējo pusgadu jūs esat saauguši kopā kā Siāmas dvīņi, – draudzene konstatēja.
- Labi, labi, neskaud, kā tev ar Marku? – nepaliku atbildi parādā.
- Nu.. tikpat labi kā tev ! – Kate iesmējās, un es devos uz vilcienu, lai dotos uz tikšanos ar Māri.
Pagājis jau gads kopš strīda ar Lauri. Daudz kas pagājis un mainījies. Dzīvoju kā agrāk – mājiņā kopā ar Kati, tomēr tagad biežāk pārnakšņoju pilsētā, par cik jau pusgadu esmu kopā ar Māri , labāko puisi, kāds man jebkad bijis. Ar māti salabu. Mums ir neitrālas attiecības,un, lai kā viņa censtos būt par labo māmiņu, viņai tas neizdodas. Mani tas īpaši neuztrauc. Galvenais ir tas, ka man ir lieliski labākie draugi , superīgs mājoklis un draugs. Dzīve ir iekārtojusies lieliski!
Nu tā. Beidzot esam sagaidījuši arī "Pamestās" pēdējo daļu! Paldies, ka visu šo laiku bijāt kopā ar mani un uzmundrinājāt! :) Ideja jaunam stāstam man jau ir, bet paņemšu nelielu pauzīti rakstīšanā. (pavisam drīz publicēšu pirmo daļu , lai jūs sakārdinātu :) :D )
Jūsu Lanky : )) :***
