http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-35/717141 Mans pēdējais raksts,lai dabūtu ilgi gaidīto medaļu! 
Nākamajā rītā pamodāmies agri, sataisījāmies, paķērām skolassomas un bijām gatavi ar autobusu braukt uz skolu.Skolā, protams, viss gāja kā ierasts, runāju ar draudzenēm, Sašu un klasesbiedriem. Kopumā diena pagāja normāli,un pēc skolas uzreiz braucu mājās, lai izpildītu mājasdarbus, jo to man bija daudz.
Pārnākusi mājās, aizslēdzu durvis, paķēru ābolu, jo man neko vairāk ēst negribējās, un ķēros pie mācībām. Par spīti ziemas aukstumam,diena izvērtās saulaina, tāpēc gribēju vēl pirms saulrieta iziet laukā un noķert nedaudz D vitamīna, tāpēc strādāju kārtīgi. Tas man arī izdevās, un pēc divām stundām, silti apģērbusies, izskrēju ārā pastaigāties.
Sniegs zem manām kājām patīkami gurkstēja, un es smaidot gāju garām bērnudārzam, kur mazuļi sniegā vēla sniegavīrus un pikojās.Divi mazie – puika un meitene raudāja, turot rokās burkānu, ko uzspraust sniegavīram deguna vietā. Vini bija par mazu, lai līdz tam tiktu.
- Padod burkānu man, – laipni uzrunāju mazo meitenīti ar burkānu rokā. – Viņa nošņaukājās un brīdi mani vēroja. Es viņai draudzīgi uzsmaidīju un pārliecos, lai satvertu burkānu. Viņa pietipināja pie manis un to iedeva. Es uzspraudu burkānu augstākās sniega bumbas vidū un devos tālāk.Koki, kas bija sastādīti abās pusēs taciņai, pa kuru es gāju, izskatījās kā pasakā – brīnišķīgi un apsniguši. Pie viena no tiem ieraudzīju tīru soliņu, kas nebija apsnidzis vai slapjš. Apsēdos uz tā un izvilku no somas telefonu. Izlēmu uzrakstīt Katei.
- Sveika! Kā tev tur klājas vienai pašai pa mājām? Kā pa skolu? Man viss labi, esmu iekārtojusies, man ir pašai savs mājīgs dzīvoklītis devītajā stāvā, nespēju sagaidīt, kad piektdien tev to parādīšu.Arī skolā viss čikiniekā. Pašlaik esmu izgājusi laukā pastaigāties, skaists laiks.Ko tu labu dari? Šī nedēļa vilksies ilgi, jau tagad nespēju sagaidīt piektdienu. :( Gabija. – uzrakstīju draudzenei pagaru sms.
Saule jau bija norietējusi un kļuva aukstāks, tāpēc lēnām devos mājās.Atnākusi,skatījos komēdijseriālu Voroņini, līdz sadzirdēju, ka ārpusē kaut kas nokrīt. Izslēdzu televizoram skaņu un aizlavījos līdz priekšnamam, lai paskatītos, vai man nav kaut kas nokritis. Taču nē, viss bija savās vietās.Paņēmu no virtuves nazi un, uzvilkusi kurpes, uzmanīgi atslēdzu un aizslēdzu durvis.
- Vai te kāds ir? – saņēmusi drosmi, saucu. Man par atbildi atskanēja skanīgi smiekli, liekot man satrūkties.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-Epilogs/718259
