http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamats-zem-kajam-4/711465
,,Marij, kas noticis?" Sofija pieskrēja pie manis un apķēra.
Es visa trīcēju, tricēju aiz bailēm par visu, kas notiek ar mani.
Es noritu uz ceļiem, manī pazuda spēks.
Viss, ko es varēju pateikt:
,,Es gribu pie mammas!"
Jā, man jau ir 16, un tas viss liekas nedaudz smieglīgi, bet neviens pat nevar iedomāties, kā tas ir - dzīvot bez mammas, brīdī, kad tev viņa ir visnepieciešamākā.
Olafs neizturējs un izgāja no savas istabas.
Viņš nedaudz nošokējās, jo jau paspēju nokrist ceļos, bet tad ātri attapās, paņēma mani uz rokām un ienesa manā istabā.
Viņš ieguldīja mani gultā un aizgāja aizvērt durvis.
Es aizgriezu viņam muguru, negribēju redzēt to ģīmi. Labi, jā, viņš bija simpātisks : brūni mati, zilas acis un arī nedaudz uztrennēts ķermenis. Bet tas nenozīmē, ka man viņa klātbūtne ir pretīga.
,,Izbeidz!"viņš ierunājās.
Ātri vien apsēdos un ieskatījos puiša zilajās acīs.
,,Kas man jābeidz? Vot, kas man būtu jābeidz?"varēju pati saprast, ka kliedzu pa visu māju, bet man bija vienalga, es gribēju, lai viņi saprot, ka man sāp!
,,Nu, neesi tik uzvilkta. Par, ko tu dusmojies?"Olafs, nedaudz apjucis, vaicāja.
,,Tu man vēl jautā kāpēc?"biju pārsteigta par viņa idiotismu.
Es piecēlos kājās un atkal ieskatījos viņa acīs, jo pirms brīža novērsos no tām.
,,Kā redzi.'' viņš ironiski atbildējs.
Es tik truli pasmaidīju un izgāju no mājas.
Olafs un nu jau arī Niks man sekoja. IDIOTI!
Izgāju no mājas pagalma un sāku skriet.
Viņi arī sāka skriet.
Ieskrēju kādā taciņā, kura veda iekšā mežā, bet galu tai taciņai nezinu.
Man bija vienalga, kur vispār skrienu, galvenais, lai viņi saprot, ka viņiem vairs man nav jāseko, jo vēlos palikt viena.
Jau kādas 20 min skrienu, pagriezos, lai pastītos, vai viņi tur ir, un aizķēros aiz koka saknes. Nokritu.
,,Kāpēc tu skrien prom?" Niks dusmìgi vaicāja.
,,Jā? Mēs tāpat neatstātu tevi vienu" Olafs piebalsoja un pastiepa man roku.
Atkal nepieņēmu palīdzību, bet piecēlos kājās.
,,Varbūt es gribu palikt viena?" uzrūcu puišiem.
,,Mežs nav īstā vieta meitenēm."Niks, nedaudz iesmejoties, noteica.
,,A, un kāpēc?" nedaudz paaukstinātā tonī noteicu. Es atspiedos pie kaut kāda koka, jo biju pārgurusi, bet tikmēr Niks un Olafs kaut ko tur muldēja, it kā kaut ko stāstija man, bet mani tas neinteresēja.
,,Ev, nu, kur tu atkal ej?"Niks skaļāk noteica.
Tikai viltoti pasmaidīju un paskatījos uz Olafu, kas telefonā kaut ko cītīgi raksta.
,,Mums drīz būs pakaļ!" Olafs iesaucās un apsēdās uz zemes.
,,Gudri!" pie sevis nodomāju un iesmējos.
Paskatījos uz savu kāju.
,,Ak, nē!" nedaudz par skaļu noteicu.
Abi brāļi pagriezās pret mani un smaulsa, jo mana kāja bija visa asinīs.
Pār manu vaigu nobira asara, tā bija ik reiz, kad redzēju savas vai kāda cita cilvēka asinis, vai kaut ko tamlìdzīgu.
Pieskāros brūcei, un uz reiz atrāvu roku no kājas: ,,Au!" nedaudz iekunkstēju.
,,Mums būs jābrauc uz slimnīcu."Niks, pienācis pie manis noteica.
,,Nevajaga."nopietni atbildēju.
,,Vajaga, jo mēs uztraucamies par tevi."arī Olafs pienāca pie manis un pasmaidīja.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamats-zem-kajam-6/711708
