http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamats-zem-kajam-3/711343
Hey, lūk jums vēl viena daļa ;)
,,Sveika. Redzu tu esi jau papusdienojusi." Sofija, nolikusi maisus uz galda, ierunājās.
,,Jā, esmu gan." nedaudz biju apmulsusi, vai viņa tiešām nevēlās mani iepazīstināt ar to vīrieti?
,,Oj, piedod, Marij, šis ir mans vīrs - Daniels." viņs piegāja pie Dabiela un samīļoja.
Nedaudz apatulbu, bet tik un tā pasmaidīju.
,,Labāk iesim.''Olafs pienāca pie manis un vilka aiz rokas. Es nepretojos, jo sapratu, ka tā būs labāk.
Abi aizgājām katrs uz savu istabu.
Atkal biju viena, bet vismaz te es varēju justies kā cilvēks. Jā, bez mammas un citiem radiem. Jā, tas sāp, bet man sāpēja vēl vairāk, kad dzīvoju ar Rodrigo un tēvu.
Izgāju no istabas, un ieskrēju Danielā.
,,Atvainojiet."ātri noteicu. Pār manu ķermeni noskrēja skudriņas. Man palika bail. No kā? Man nav ne jausmas.
,,Viss labi" pasmaida.
Es izgāju pagalmā.
,,Pagozēšos saulītē." pati sev noteicu.
Apsēdos zālē. Ieskatījos debesīs, un manā priekšā parādījās Daniels. Nejau dzīvē, bet gan domās, jo man liekas, ka viņu esmu kaut kur jau redzējusi, bet kur?
Smagi nopūtos, piecēlos kājās un atkal iegāju mājā.
Iegāju savā istabā. Nostājos spoguļa priekšā. Un ko es tur redzu? Dabīgi blondi mati, skaistas, zilas acis, ne viesai gara auguma meitene un ļoti skumš acu skatiens.
Es biju nogurusi no visa, kas man notiek apkārt, bet viens man vēl nebija skaidrs - kur es esmu redzējusi Danielu?
Sofija atvēra manas istabas durvis, ienāca istabā.
,,Sveika, vai nevēlies iet vakariņot? Ir jau visai vēls.." ar nedaudz skumīgu seju, vaicāja.
,,Jā, gribētu.."pasmaidīju un piecēlos kājās.
Nedaudz piekārtojos un devos Sofijai līdzi.
Abas iegājām virtuvē.
Tur jau visi sēdēja pie galda. Mani apsēdināja blakus Nikam un pretī Danielam. Smagi nopūtos un sāku vakariņot.
Cik bija garšīgi. Labi, ka to nepateicu skaļi, savādāk, kāds padomāti, ka man nav visi simts.
,,Paldies, bija ļoti garšīgi." jau cēlos kājās, lai noliktu šķīvi izlietnē.
,,Pag, es pati novākšu." Sofija smaidīdama noteica.
Atsmaidīju un nu jau devos prom, negribēju nevienu lieki traucēt.
Pēc brīža dzirdēju Nika un Olafa sarunu.
,,Nu un? Cilvēki ir tādi! Tas jau nekas, ka nāk no nabadzīgas ģimenes." Olafs čukstus teica.
,,Bet nu un.. Mammai viņa šurp nebija jāved." tikpat klusi atbildēja.
Es pavēru durvis vaļā, viņi samulsa.
,,Domājiet, ka man te gribās būt? Mani mājās dauza! Man mājās nav mammas, kura mani apsegs, kad man paliks auksti, man nav mammas, kura mani aizstāvēs, jo viņa ir prom un es nezinu kur..." visu šo sakot, pār maniem vaigiem sāka birt asaras, es nezinu kāpēc to vispār viņiem to teicu, kāpēc?
Pa trepēm tieši tajā mirklī uznāca augšā Sofija. Niks un Olafs iegāja savās istabās. Bet es? Es tur stāvēju, lēju asaru jūru un nezināju, kur likties aiz sāpēm.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamats-zem-kajam-5/711596
