Turpinājums, sen iesāktam stāstam.. http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pagajusas-vasaras-karstaka-diena-3/691972
Pie manis atkal ir ieradusies mana mūza un rakstīt vēlme, tāpēc nolēmu, ka šis likteņstāsts ir jāturpina!
...
Vakars sita augstu vilni..
Puiši bija iekārtojušies lapenē un skatījās Pasaules čempionātu futbolā, Karmena, tukšojot Sangrijas glāzi, bija iegrimusi domās: "Sangrija ir sanākusi tiešām garda, lai arī kur tas laiks, kad pēdējo reizi gatavoju to? - Jā, bija pagājuši nepilni 2 gadi, laiks aizgājis, viss mainījies. Puisis, kurš man reiz deva padomu Sangrijas garšas uzlabošanai, kā rezultātā, manā dzīvē aizsākās labākais dzīves periods (tobrīd tā likās), nu vairs nav šeit. Tā vietā strādā ārzemēs, lai varētu nodrošināt nu jau savai sievai un puikām labus dzīves apstākļus tepat - un tas tikai dēļ tā, ka viņš ļāvās vienas nakts sakaram. Bet ko es? - es esmu uzticīga savām studijām augstskolā, savam lielākajam mīlulim - četrkājainajam draugam un mājas sargsunim un protams vecākiem un tuvākajiem draugiem.."
*Karmenai uzmetās zosāda no domām vien, kas viņu atgrieza realitātē
Karmena pavērsa skatienu apkārt - puiši joprojām bija pielipuši pie TV ekrāna, kas bija iznests lapenē, bet savas draudzenes viņa nemanīja.
Karmena: "Hugo, Ansi - Jūs gadījumā nezinat, kur Katrīna ar Ilzi ir nosvīdušas?"
Hugo: "Viņas kaut kur aizcilpoja, laikam uz mājas pusi!"
Karmena, ieturot nelielu pauzi, domīgi vaicāja: "Sen jau?"
Ansis: "Praktiski vienlaikus, brīdī, kad pieslēdzāmies futbolam!"
Karmena: "Skaidrs. Un cik tad laiks jau ir pagājis kopš spēles sākuma?", ziņkārīgi vaicāja.
Ne no kurienes uzradās Olivers un iesāka: "Tulīt jau būs pirmā puslaika beigas."
Hugo un Ansis nu jau vairs nebilstot ne vārda, apstiprinoši pamāja ar galvu.
Karmena pievērsās Oliveram: "Un kur tu biji nozudis?"
Olivers ar smīnu sejā bilda: "Biju iepazīties ar Taviem vecākiem!"
Karmena ar ieplestām acīm: "Ko?! Pag! Tu šito tagad nopietni?"
Olivers nespēdams novaldīties, sāka smieties tā, ka nespēja bilst ne pušplēsta vārda, tikai smējās. Karmena mazliet apstulbusi skatījās uz Oliveru, uzmeta skatienu abiem puišiem, lapenē, kuri tikai skatījās un smaidīja - Ak šī vīriešu solidaritāte, Karmena noprātoja un paskatoties vēlreiz uz Oliveru, Karmena pati vairs nespēja savaldīties un vēderu turēdama, pievienojās Olivera smiekliem!
Ansis ar Hugo vēroja Karmenas un Olivera bērnišķīgo uzvedību no malas, līdz momentam, kad Ansis iebļāvās: "Eu, sīkie - jūsu dēļ mēs neredzējām vārtu guvumu!"
Šī frāze Oliveram lika pārtraukt smieties, teju uz vietas, savukārt Karmenai radīja atkārtotu, lielāku smieklu lēkmi. Vēderu turēdama un balstoties ar vienu roku pret lapenes karkasu, knapi saliekot teikumu, ar lielām pauzēm pievērsās Ansim: "Ansi, tev nesanāk būt dusmīgam! Un otrs - neesmu nekāda sīkā!" un turpināja smieties, nu jau līdz asarām.
*Tā nu bija, Ansis ar Hugo bija vienaudži, tomēr Karmena, Ilze un Katrīna bija gadu jaunākas un tieši tāpēc Ansis bija iemīļojis Karmenu saukt par sīko, brīžos, kad bija mazliet pikts vai dusmīgs.
Nepagāja ne desmit minūtes, kad Karmena bija nomierinājusies un asaras slaucīja sava džempera piedurknēs.
Karmena attapusies no smiekliem un asarām, pavēršot skatienu uz mājas pusi, redzēja, ka meitenes iznāk no mājas un rokās ar lielām bļodām, viņas bija pagatavojušas popkornu, "Laikam jau puišiem, lai ir ko uz nerviem pagrauzt, skatoties futbolu", nodomāja Karmena.
Viņas domu pārtrauca Olivers: "Karm', mēs varam aiziet kaut kur nostāk, parunāt?"
Pagājušās vasaras karstākā diena #5
