Otra puse [2]11

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Otra-puse-Prologs/793008

Agrā rīta gaisma, iespīdot manā istabā, ir vēsa un skaudra. Tā gurdi noguļās uz manas bāli kailās ādas un kā svešs glāsts skar katru mana auguma centimetru. Pieceļos sēdus un nesteidzīgi palūkojos ārā pa logu. Ierastā ainava ir nomākusies, debeskāpju galotnes tinās biezā miglas un pelēku mākoņu aizkarā. Pat saule, it kā justu savādo, strāvojošo priekšnojautu gaisā, ir paslēpusies un redzama vien kā blāvs, neizteiksmīgs plankums.

Paraugos uz naktsgaldiņa un apmulsusi noraugos kā elektriskā pulksteņa ciparnīca ir izdzisusi. Tam mani vajadzēja pamodināt ar ierasti nepatīkamo, griezīgo skaņu. Pieceļos un ļaujot basajām kājām skart auksto lamināta grīdu, aizeju līdz drēbju skapim. Zem vienādi pelēkajām, smagajām kleitām sataustu mazu pulksteni, kuru atradu strādājot sabiedrībai noderīgo darbu, ar skolēnu grupu sakopjot jūras krastu. Sīkie rādītāji vēstī, ka ir dažas minūtes pāri desmitiem. Man vajadzēja skolā būt jau astoņos. Strauji uzrauju mugurā kopienas ierasto, pelēko kleitu, tumšās, vienkāršās kurpes un ar plaukstām pāris reizes pārbraucu pāri īsi nogrieztajiem matiem. Jau nākošajā mirklī iztraucos no istabas un ieskrienu plašajā virtuvē.

Gaiss ir sabiezējis un savādi kluss. Neskan radio vienmērīgā murdoņa un televizora radītais troksnis. Klusums ir tik smags, ka šķiet, dzirdama būs pat visniecīgākā adata, ja tā kristu un skartu grīdu.

- Labrīt. - uzrunāju Džozelīnu un Todu, kuri abi apsēdušies viens otram pretī pie lielā galda, dzer jau atdzisušu kafiju un pārlasa vakardienas laikrakstus. Viņi nav mani īstie vecāki. Nevienam tādu nav. Tas ir kopienas noteikums- bērnus jau pēc dzimšanas atdot citiem vecākiem, lai tie augtu tādā vidē, kurā var izveidoties patstāvīgi, bez liekas sirsnības un mīlestības. Taču tur viņiem nav taisnības, viņi mani mīl tik pat ļoti, cik mīlētu īstie vecāki. - Kas ir noticis? - viņu skatieni vienlaicīgi paceļās un pievēršās man.

- Kāds ir pārrāvis elektrības strāvu, - Tods mierīgi nosaka un atkal pievēršās avīzei, taču redzu, ka viņa skatiens ir sastindzis un balss viegli trīss. - Tas nav nekas dižs, drīz tas tiks novērsts. - viņš pats netic saviem vārdiem, taču paļāvīgi pamāju ar galvu. Man nav ļauts runāt pretī un uzdot liekus jautājumus.

- Un kā ar skolu? Man jau sen vajadzēja tur būt. - pievēršos Džozelīnai, kuras skatienā redzama vāja raižu atblāzma.

- Šodien skola ir atcelta, bet tev vienalga ir jāaiziet uz Nodarbinātības ēku, tur šodien nozīmē darbu visiem kopienas skolniekiem. - atkal pamāju ar galvu un neko neteikusi izeju no dzīvokļa. Kad aizveru durvis, sadzirdu klusinātus, satrauktus čukstus, taču tas mani neizkavē. Pie lifta pielikta zīme, ka tas nedarbojās. Protams, nav taču elektrības. Smagi nopūšos un sāku kāpt pa kāpnēm, viens pakāpiens pievarēts. Vēl divdesmit stāvi.