Otra puse [Prologs]6

Sajūta, kas pavisam klusi kņudina pakrūti, liek nojaust, ka notiks kas neparasts. Debesīs sabiezē tumši, lietu sološi mākoņi. Vējš dejo manos pelnu pelēkajos, īsi nogriestajos matos un pavisam viegli skarot porcelāna bālo ādu, čukst svešādu, nekad iepriekš nedzirdētu melodiju. Gaiss ir auksts, draudīgi tumšā jūra zem manām kājām sitās pret melno klinti, tiekdamās aizvien augstāk un augstāk.

Es apstājos un paraugos lejup. Vēlme paspert soli un saplūst ar jūras dusmām ir nepārvarama, taču es gandrīz nemanāmi papurinu galvu un turpinu spert gurdus soļus uz priekšu.

Man nevajadzēja šeit būt. Kā jau visiem pilsētas kopienas iedzīvotājiem, man pēc skolas vajadzēja doties mājās vai pievienoties jauniešu grupai, kura veic kādu sabiedrībai noderīgu darbu. Bet es nošķīros. Izlavījos no pilsētas teritorijas un sekoju klints līnijai. Līdz pat šejienei.

Milzīgais, caurspīdīgā stikla mūris sniedzās pretī debesīm. Paveros augšup un ļauju skatienam pakavēties miglas vālos, kuri kā biezs aizkars aizklāj mūra beigas. Tas man pretī stāv tik pārliecinošs un nesagraujams, it kā pats apzinātos, ka celts lai mūsu kopienu pasargātu no ārpasaules. No otras puses. Bieži esmu domājusi, kāds ir tā tik rūpīgi glabātais noslēpums, bet nekad neesmu to sapratusi. Pieeju pie stkla tik tuvu, ka tas gandrīz nemanāmi, kā auksts pieskāriens, noglāsta man deguna galu. Otra puse neizskatās diži savādāk, tā pati sausā, tumši zaļā zāle, pelēkā migla, neizteiksmīgās debesis un melnā klints. Taču pēkšņi tas mainās. Pie apvāršņa parādās divi cilvēku silueti.

Otrā pusē.

Pakāpjos atpakaļ un ļauju lūpām pavērties, izdvešot klusu izelpu. Tur ir cilvēki. Pie tam veseli divi, viens liels un plecīgs, iespējams, ka vīrietis, un otrs, mazs un pavisam nevainīgs, turās pie lielākā rokas. Es nepaspēju pat pakustēties, kad no Drošības ēkas iznāk divi būdīgi vīrieši, ar lieliem, sarkaniem kopienas zīmogiem uz muguras. Pagriezušies pret abiem cilvēkiem uz horizonta, viņi izvelk pistoles un notēmē. Atskan troksnis. Tad vēlviens. Cilvēku silueti saļimst tur pat uz vietas, sausajā zālē. Taču viņu rokas paliek sadotas.

Es pagriežos un skrienu. Apslāpētais šāviena troksnis atbalsojās ausīs kā nekad nemirstošs atgādinājums. Rokas saraujās dūrēs un nagi iecērtās plaukstās. Sirdspuksti eksplodē un piepilda manu ķermeni kā nevienmērīgs, smelgs kliedziens. Es skrienu un vienīgais ko spēju just ir vējš manā ledaini sastingušajā sejā.