Oblivion (8)4

-Es nezinu, ko teikt,- es godīgi atteicu un pakāpos nost. Nezinu, vai pie vainas bija nogurums vai uztraukums, taču man nepavisam nebija labi. Metās raibs gar acīm un es knapi spēju noturēties kājās, ja Naels nebūtu mani laikus uzķēris.

-Kas notiek?- viņš pavaicāja, un palīdzēja man piecelties,- Tev viss labi?

-Jā,- es nedroši atteicu,- Vienkārši, neesmu gulējusi trīs dienas..-

-Tad es tūlīt pat zvanu Marko, un saku, ka tu neiziesi,- Naels sacīja, jau sniegdamies pēc telefona, bet es viņu aizturēju. Mīļās zilās acis pievērsās man, un tajās atspoguļojās bažas.- Tu esi pavisam bāla, mazais. tu nevari iziet.

-Ar mani viss būs labi,- es sacīju un noglāstīju viņam vaigu,- Tagad kad tu esi te, ar mani viss ir labi,- es nosolījos un grīļīgi piecēlos kājās.- Ejam?

-Ejam,- viņš negribīgi piekrita un saņēma mani aiz rokas. Naels jau bija gatavs, tāpēc vismaz uz to mēs varēsim ietaupīt laiku. Gaitenī bija dzirdamas ovācijas un skaļa mūzika, un nācās mazliet pasteigties. Pasteidzāmies garām Patrikam, kurš uzmeta man divdomīgu skatienu un devāmies uz kulisām, kur visas meitenes joprojām stāvēja. Tikko apstājos, šķita, ka man galvā uzsprādzis siseņu pūznis, kas nepārtraukti zūmēja galvā. Samirkšķināju acis un centos nofokusēt skatienu.. Kas ar mani notika?

Naels saņēma manu roku un mēs beidzot izgājām uz mēles. Visapkārt mirgoja gaismas un fotoaparātu zibšņi un zemi rībināja skaļā mūzika. Pēdējā brīdī man tika uzlikts tas stulbais acu sargs, un es vairs neko neredzēju. Vienīgās maņas manas bija dzirde, ko pārbagātināja melodiskā kakofonija, atsitoties pret milzīgās zāles sienām, rikošetā pret manām bungādiņām. Mutē es nejutu nekādu garšu, bet ožu pārbagātināja visdažādāko smaržu buķete, sākot ar pašas mēles smaržu, kas atgādināja pulētu koku un kausētu alumīniju, piesmakuma smaržu un veselu jūru dažādāko smaržu, ar ko bija sasmaržinājušies klātesošie. mana roka ciešāk saspieda Naela plaukstu un man pirmoreiz bija bail būt uz mēles.

Es pat nesapratu, kas notiek, līdz brīdim, kad sajutu asu triecienu pret deniņiem un šausmīgus kliedzienus. Man pie vaiga bija kaut kas ļoti silts un mitrs, un es gribēju to noslaucīt, bet man nebija spēka. Aizvēru acis un skumji nopūtos, vēlēdamās, kaut šobrīd būtu savā gultā.

***

Naels.

Tikai man ļāva braukt līdzi ātrās palīdzības mašīnā. Pats šovs netika pārtraukts, un viss turpinājās kā ierasts, izņemot Čelsiju, kura nemaņā gulēja uz nestuvēm ar elpošanas masku uz sejas. Es sēdēju viņai blakus uz kaut kāda medicīnas iekārtu kofera un susināju asinis no viņas deniņiem, kas aizvien nebija pārstājušas plūst.

Man blakus esošā feldšere nemaz man nepievērsa uzmanību. viņa bažīgi skatījās uz Čelsijas sirdsdarbību un izskatījās samulsusi. Man pašam bija bail to uzlūkot, tāpēc vienkārši pievērsos viņai. Mana mazā muļķīte. Savā dzimšanas dienā pavisam nomocījies. Es nodomāju un noglāstīju viņas matus.- Dusošā skaistule..- es noteicu, vēlēdamies, kaut spētu viņu tagad noskūpstīt, bet es nebiju princis un šī nebija pasaka.

-Esam klāt,- patruļas šoferis sacīja un es pēdējoreiz noslaucīju asins lāsi, kas ritēja pāri meitenes vaigam. medmāsa beidzot beidza blenzt ekrānā un palūdza man izkāpt, lai varētu Čelsiju izcelt no busiņa. Ārā bija netipiski auksts vasarai. Dzestrais vējš pluinīja palmu galotnes un pa šoseju izmētāja papīrus un lapas.- Ceļam ārā,- tas pats vīrietis uzsauca un beidzot nestuves tika izceltas. Klāt mums pieskrēja vēl bariņš ar ārstiem, kuri uzlika nestuves virsū citām, šoreiz ar ratiņiem, un ieveda manu meiteni operācijas zālē, aiz smagām durvīm virs kurām draudīgi iedegās sarkans uzraksts “Aizņemts. netraucēt. notiek operācija.”

Pie sienām bija brūni garie soli, uz kuriem neviens, paldies Dievam, nesēdēja. Izņemot mani un reģistratori pie apaļā galda otrā galā, neviena nebija. Atspiedu galvu pret sienu un vairākas reizes to pret turieni atsitu, nolādēdams sevi vairākās pakāpēs.

Idiots. Kā es varēju viņai ļaut pieļaut tādu stulbību? Es taču redzēju, ka viņa bija pārgurusi. Kāpēc es viņai uzticējos? Kā.. fucking..pēc..?

-Ko tu šeit dari?- mani uzrunāja Edijs, un es atvēru acis. Šoreiz varēju derēt, ka mans skatiens bija biedējošs un pagriezu galvu pret viņu,- Kur ir Čelsija?- viņš centās stingri noprasīt, taču varēja manīt, ka sprukstiņš ir pamatīgi izbijies.

-Viņu aizveda uz operāciju,- es atteicu un novērsos no viņa. Doma, ka varētu viņam salauzt sprandu šķita fantastiska.- Viņa paģība,- tiešāk paskaidroju un sajutu dusmas kaklā,- Paklau, tu esi ārsts. Tev tas būtu jāzina.

Edijs klusēja un nolika man blakus dokumentu čupu.- Tātad..- viņš domīgi uzsāka,- Tu man grasies atkal viņu atņemt, ja?

-Viņa nekad nav bijusi tava,- es atcirtu un vērtējoši uz viņu paskatījos.- Es tev neteicu, ka tu tagad esi viņas. Es tev teicu, ka tev viņa ir jāpasargā.

-Viņa ir mana,- Edijs arī kļuva nikns, un tas mani izaicināja.- Viņa pūlās tevi aizmirst. Katru nakti viņa raud pēc tevis, bet es esmu viņai klāt. Ne jau es viņu atstāju vienu pašu pie kafejnīcas un aizmuku. Es biju ar viņu.

-Tas neko nenozīmē,- es noņurdēju un savilku pirkstus dūrēs,- Viņa zina, ka lai kāds..

-Šitos mēslus vari stāstīt savai mātei,- Edijs izspļāva. Daudz netrūka, lai es viņu aiz rīkles aizvilktu ārā un pamestu zem kādas smagās mašīnas.- Vai neesi aizdomājies, ka tu esi vainīgs pie tā, ka viņa ir te?

-Tu viņu neatturēji no strādāšanas,- es pieminēju,- Tu zini, cik ļoti svarīgs viņai ir darbs.

-Es to zinu,- Edijs attrauca,- Es to zinu. Un, ja vēl būtu mūsu dēla..

-Pag, pag,- es iejaucos,- Par ko tu runā? Kāds dēls?

-Čelsija tev nestāstīja?- Edijs apjuka,- Man un viņai bija dēls…- ar to bija gana. Es pat neļāvu viņam neko pateikt, kā izvilku viņu laukā un nogrūdu uz zemes. Varbūt viņš bija pāris centimetrus garāks par mani, bet es dusmās biju nevaldāms. Mana elpa cilāja krūtis, un man šķita, ka dusmas eksplodēs pirms tās apvaldīšu.

-Nekad. NEUZDROŠINIES. Uzdot manu dēlu par savu, skaidrs?- es viņam uzkliedzu un iesitu pa ribām,- Pat tad, ja es nebiju ar viņiem, tas nenozīmē, ka bērns bija tavs, skaidrs?- vēlreiz spēriens un šoreiz tas iznirelis atklepoja asinis,- Un neuzdrošinies apgānīt mana dēla piemiņu,- iespēru viņam vēlreiz un devos atpakaļ uz slimnīcu. Paldies Dievam, neviens nebija neko pamanījis, un nekādu pārmaiņu, par brīnumu, nebija.

Velns.. es pasmaidīju. Es tikko piekāvu ārstu un pat neatrāvos par to.

-Naela kungs,- pa operācijas durvīm iznāca ķirurgs. Nekavējoties piecēlos kājās un devos viņa virzienā,- Operācija ir bijusi veiksmīga. Viņa kādu laiku gulēs, vai runās muļķības,- ārsts paskaidroja. Viņa acīs atspoguļojās mežonīgs nogurums un mocības, taču varēja redzēt, ka viņš, tāpat kā Čelsija, mīlēja savu darbu.

-Kā viņai ir?-

-Kofeīna pārdozēšana,- ārsts Meiklovičs stāstīja,- Viņa nebija ēdusi trīs dienas un, iespējams, pārtikusi tikai no kafijas. kofeīns slikti ietekmē sirdi, tāpēc sirdij radās pārslodze, kas apvienojumā ar nespēku, izraisīja īslaicīgu komu. viņai vajag atpūsties un nesatraukties.- ārsts man papliķēja pa plecu un es atviegloti uzelpoju. Vismaz tas nebija nekas slikts.

-Man ir vēl viens jautājums, dakter,- es klusāk vaicāju, un ārsta tumši brūnās acis pievērsās man,- Vai viņa ir stāvoklī?-

Ārsts domīgi saknieba lūpas un pārskatīja dokumentus.- To es varu aiziet noskaidrot. Tika paņemtas asinsanalīzes. Procesam nevajadzētu aizņemt ilgu laiku,- vīrietis sacīja,- Uzgaidiet tepat. – viņš pateica un devās pie reģistratūras kaut ko noskaidrot.

Atskārtu, ka man blakus joprojām ir Edija nestie dokumenti un nolēmu “uzmest tiem aci”, jo pamanīju, ka uz tiem bija Čelsijas vārds. Joka pēc atvēru pirmo atvērumu, no kura izkrita bilde un nokrita man pie kājām. Noliku dokumentus malā un intereses pēc paņēmu bildi, kur bija nofotografēts apmēram trīs mēnešus vecs zīdainis, kas uz mani skatījās ar manām acīm.

-Gabriels?- es mulsi nočukstēju un atkal paķēru tos dokumentus, kuros sniegtie materiāli apstiprināja faktu, ka mans un Čelsijas dēls ir dzīvs.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-9/782247