Vēlos pateikt milzīgu paldies par atbalstu Mymonty, jevnem, yesyoucan, bezzeecepums un pārējiem par konstantu atbalstu rakstīšanā ar komentāriem, plusiem, ieteikumiem un komplimentiem. Liels paldies.
Vēlos pateikt milzīgu paldies par atbalstu Mymonty, jevnem, yesyoucan, bezzeecepums un pārējiem par konstantu atbalstu rakstīšanā ar komentāriem, plusiem, ieteikumiem un komplimentiem. Liels paldies.
Es pamodos pie sistēmas, un knapi spēju paturēt acis vaļā. Vien ar trešo pieskārienu man izdevās izgaisināt miglaino skatienu un viss nostājās fokusā. Bērnībā gana bieži biju bijusi slimnīcā, lai uzreiz telpu atpazītu, kaut vai tikai pēc pazīstamās pīkstēšanas skaņas. Lēni piecēlos sēdus, lai neizrautu katedru un novērtēju telpu sev apkārt.
Sienas bija šokolādes brūnā tonī, tikai griesti bija balti, un telpā smaržoja pēc svaigiem ziediem un hlora. Mēbeļu nebija daudz, vien sarkankoka skapis pie loga austrumu pusē no manis, viens galds, uz kura bija vāze ar rozēm un dažādi saldumi, ko kāds bija atnesis, un vēl vienas durvis, visticamākais, uz tualeti un vannas istabu. Nožāvājos un, cik vien varēju, izstaipīju muskuļus. Pa logu laukā lija lietus un nebija iespējams noteikt, cik varētu būt pulkstenis. iespējams bija pēcpusdiena, iespējams vakars. Drēgnā pelēcība laukā man riebās vairāk par sniegu. Es aizvien nejutos moža, tāpēc piespiedu pogu pie sienas, kas bija paredzēta, lai izsauktu medmāsu. Apgūlos spilvenā un izberzēju acis, cenšoties atsaukt atmiņā, kas notika, taču bija melna bilde.
-Labrīt,- māsiņa sveicināja, klusi aizvērdama durvis aiz sevis. Rokās viņai bija paplāte ar ēdienu, kā smarža noglāstīja man degunu un lika vēderam skumjās ierūkties,- Kāds ir izbadējies?
-Mazliet,- es atzinos, kad viņa ielika paplāti man klēpī. Uz tās bija auzu pārslu putra un krūze brūkleņu ķīseļa. Smarža gan raisīja apetīti taču ēdiena paskats.. ne gluži.- Paldies,- es pateicīgi uzsmaidīju un uz karotes galiņa paņēmu putras gabaliņu. Tas bija pārāk cukurots, taukains un auksts, taču piespiedu mutes muskuļiem neizrādīt manu nepatiku.
-Piedod,- māsiņa atvainojās,- Brokastu laiks jau sen bija cauri, bet ārsts teica, ka lai tev pataupot porciju. Ja ko vēl vajag, piespied podziņu,- sieviete labvēlīgi atgādināja un devās prom. Izspļāvu putras gabalu no mutes un dedzīgi apslaucīju lūpas, lai dabūtu prom pretīgo garšu.
Slimnīcas ēdiens pilnīgi noteikti ir viena no pretīgākajām lietām pasaulē.
-Es nāku laikā,- pa durvīm galvu pasprauca Naels un mana sirds ietrīcējās viņu redzot. Piepeši par brokastīm man bija galīgi vienalga, jo manas acis jau bija ieraudzījušas visiekārojamāko cilvēku pasaulē,- Sveika, mazais,- viņš sveicināja un beidzot ienāca palātā, būdams pavisam samircis no lietus.
-Tu saaukstēsies,- es neapmierināti aizrādīju un gandrīz izrāvu katedru, stiepjot rokas viņam pretī,- Samīļo! Samīļo!- es kā bērns diedelēju. Naels mazliet iesmējās, nolika saiņus malā, novilka kapuci, un veltīja man mīļu un šķīstu skūpstu, ar ko man bija par maz. Viņš to pamanīja un piemiedza man ar aci.
-Es esmu staigājošs radiators. Par to satraukties nevajag,- viņš apsēdās man blakus uz gultas un saņēma manu roku savējā,- Jūties labāk?- viņš bažīgi vaicāja. Paraustīju plecus, nebūdama skaidra par savu atbildi,- Saki, kā ir.
-Es jūtos dīvaini,- es godīgi atteicu un saviebos, paskatoties uz slimnīcas ēdienu,- Nael?
-Jā, mazais?-
-Esi eņģelis, un izmet šos atkritumus podā,- es skumji sacīju un pasniedzu viņam paplāti.
-Tas ir veselīgs ēdiens.- Naels sarkastiski noteica, taču paklausīja manam lūgumam. No paciņas ko viņš atnesa uzvēdīja siera un dārzeņu aromāts un man saskrēja siekalas mutē. Ak kungs, kā man gribējās ēst.- Es tev atnesu zupu, rīsu nūdeles ar gaļu un picu,- mans vīrietis sacīja un nolika saiņus man klēpī,- Ak, jā, un granulēto tēju.
-Tu atcerējies,- es plati pasmaidīju, un pirmo atvēru zupas terīni, kas smaržoja pēc vistas un buljona,- Un biezzupa! Tieši tas, kas man visvairāk garšo!- iesaucos un sāku ēst. Zupa vēl bija silta un garšoja dievīgi. Gana krēmīga, gana sātīga.. Mans vēders patikā nomurrājās, taču man nebija gana. Pēc zupas apēšanas, atvēru vaļā rīsu kastīti un sāku ēst arī tos. Naels uz mani skatījās kā uz jukušo.
-Es nesaprotu, kā jūsos sievietēs ielien tik daudz,- viņš iespurdzās un nošūpoja galvu,- Es jau domāju, ka būs par daudz.. Bet izskatās, ka vajadzēs vēl.
-Man prātā ir šis tas cits, ar ko var apmierināt sātu,- es domīgi noteicu ar rīsiem mutē, un tad atskārtu, ka esmu savas domas pateikusi skaļi. Tūlīt man vaigos iezagās sārtums un es centos kaut kā aizsegt seju, taču bija par vēlu, viņš jau pamanīja.
-Ar to pagaidīsim gan,- Naels saprotoši sacīja un noglāstīja manu roku,- Mums vajag tevi dabūt uz kājām, tad arī domāsim.-
-Tad arī domāsim,- es viņu izmēdīju un ieliku mutē pēdējo dakšiņu ar nūdelēm. Piepeši sajutu sāpes deniņos un ievaidējos,- Au... kas tas vēl..
-Tu pārsiti galvu uz mēles.- Naels paskaidroja,- Tur ir šuve. Tev tik ļoti kustās žokļa muskulatūra, ka laikam sakustināji. Pēc nedēļas šuves izņems.
-Šuve..?!-
-Neuztraucies. Tev priekšā ir mati,- viņu uzjautrināja mans izmisums. Pasniedzu viņam tukšos traukus un pievilku viņu sev aiz džempera klāt, lai sajustu viņa lūpas uz savējām. Es nekļūdījos, tās aizvien bija tikpat siltas un mīļas kā atceros. Ar viņu bija tik viegli aizrauties, ka es aizmirsu, kur atrodos. Taču viņš spēja domāt racionālāk. Nez, kāpēc, man šķita, ka Naels ir par kaut ko satraucies.- Nepārpūlies,- viņš mīļi noteica un atspieda savu pieri pret manējo. Pēc šiem žestiem es sapratu, ka noteikti ir kaut kas, ko Naels nevēlas man teikt, un kas viņu satrauc. Manas bažas nodeva kardio aparāts, kas sāka pīkstēt ātrāk.
-Man laikam jāpierauga, lai tava sirsniņa tā netrako,- viņš pasmējās un paliecās man pretim, kad mūs kāds iztraucēja un es nikni nolamājos. Naels arī man blakus saspringa.
-Lūgšu jūs pamest telpu,- mūs uzrunāja apsargs.- Kungs, lūdzu, atstājiet slimnīcu.
-Kāpēc? Kas noticis?-
-Čelsij, nejaucies,- Naels atteica un piecēlās kājās,- Es jau eju.
-Neej,- es lūdzu un saķēru viņu aiz rokas,- Lai viņš paliek, kas jums kaiš?- es nikni uzrūcu apsargam, kurš izskatījās pārskaities.- Lūdzu, Nael, paliec. Neatstāj mani te..
-Šis kungs uzbruka dakterim Eridanam.- Apsargs sacīja.- Eridana kungs ir šejienes ārsts..
-Edijs?- es šokēti noprasīju,- Tu sakāvies ar Ediju, Nael?- es izsaucos. Vīrietis man neko neteica un izgāja pa durvīm, kopā ar apsargu. Noskaitusies izrāvu katedru no rokas un piecēlos no gultas. Jutu siltu tērcīti noritam pāri rokai, taču to ignorēju. Mugurā uzvilku drēbes, ko atradu skapī un izmuku no palātas, lai pie durvīm nejauši ieraudzītu ratiņus, kuros gulēja mans dēls, kurš bija nupat pamodies un skatījās uz mani ar sava tēva acīm. Nekavējoties atgriezos palātā un atspiedos ar muguru pret durvīm.
Vai es juku prātā?
Es juku prātā.
Tas nav iespējams.