Oblivion (19)2

-Tur tā arī ir norādīts, ka man jāaprec Naels Krūzs?- es šaubīgi vaicāju. Es biju zaudējusi interesi iedziļināties dokumentā, jo tas mani biedēja. Džeiks bija mans draugs.. Nesaprotu, kas pēkšņi licis mainīt viņa pozīciju. Pēkšņi šī personības pārmaiņa manu tuvo cilvēku vidū bija pārāk izteikta.

Adrians padzērās kafiju un ielika mutē gabaliņu kūkas,- Vispār jau nē. Bet, pēc medijiem spriežot, man likās, ka tas būs domāts Naels.- Adrians paskaidroja.

-Tā nu nebūs ne tava, ne mediju darīšana,- mazliet šerpāk atteicu. Man riebās, ka cilvēki bāza degunus tur, kur nevajag. Pat ja šie cilvēki bija mani draugi.- Vai ir iespējas šo noteikumu kaut kā mainīt? Kaut kādas iespējas?- es izmisīgi vaicāju. Es jau spēju iedomāties par to, kā Naels reaģēs, kad atklāšu viņam patiesību. Atkal sāksies tie stulbie strīdi un kašķi, kas apdraudēs mūsu ģimeni,

Adrians domīgi lūkojās manī,- Diemžēl nav. Līgumā skaidri un gaiši norādīti noteikumi. Tev ir jāaprecas ar kādu cilvēku, lai «Wix» būtu divi īpašnieki, un tu tiktu galā gan ar savu, gan ar Džeika iesākto darbu. Kad slēdzām šo, viņš bija ļoti uzstājīgs un skaidri pateica, ko grib. Iebilst mēs pat nevarējām.

-Tas ir anormāli,- es nopūtos un padzēros malku kafijas.- Man ir jāaprecas tāpēc, lai glābtu viņa uzņēmumu? Kādas muļķības.. pat Džeikam. Varu derēt, ka Diāna un Kodijs tagad mani ienīst...

Adriana acīs atausa ideja.- Bet nekas nav minēts par to, ka tu varētu uzņēmumu pārrakstīt uz cita vārda,- Adrians cerīgi ierunājās,- Attiecībā uz to, nav nekādu mantisko ierobežojumu.- Adrians prātoja un paņēma atpakaļ smago dokumentu čupu,- Man gan vajadzētu sakomunicēt ar kolēģiem, lai plašāk izpētītu šo ideju, bet mēs esam uz pareizā ceļa. Jautājums ir, vai tu esi gatava atteikties no īpašumtiesību iegūšanas?- Adrians lietišķi pavaicāja. Sakodu zobus un novērsos. Es nezināju, ko teikt. No vienas puses, es vēlējos «Wix» pacelt saulītē kā Džeika piemiņu, no otras puses, man bija tik daudz darba, ka es fiziski gandrīz nespēju un nespētu pavilkt abus darbus. No domāšanas man iesāpējās galva un es izmasēju deniņus.

-Man vajag laiku padomāt, Adrian,- es noteicu un uzlūkoju apmulsušo vīrieti.- Esmu pārliecināta, ka arī tev vajag vēl izvērtēt visas iespējas, vai maz tas būs iespējams.

-Man šķiet, ka tev vajag doties mājās.- Adrians minēja. Viņam bija taisnība. Migrēna kļuva tik spēcīga, ka man bija grūtības paturēt vaļā acis. Mans asinsspiediens droši vien bija katastrofāls. Galu galā, es tikai aizvakar iznācu no slimnīcas pārguruma dēļ.

-Tā arī darīšu,- sacīju un izdzēru kafiju un apēdu saldo kūku, kas vēl bija palikusi pāri un uzliku somu uz pleca. Paspiedu Adriana roku un steigšus izgāju no veikaliņa, iziedama svaigajā, siltajā gaisā, kur smaržoja pēc vasaras. Man garām pabrauca bariņš riteņbraucēju, un es veikli pamuku malā, lai tie mani nenobrauktu un pieķēros ēkas mūra sienai. Apsilušie ķieģeļi noskrāpēja man plaukstas, padarot tās mazliet rozākas. Nolamājos un devos atpakaļ uz mašīnu, ar vienu roku pieturēdamās pie galvas, kas sāpēja tik šausmīgi, ka pat nespēju padomāt.

Apsēdos vadītāja krēslā, ieliku atslēgu aizdedzē un ieslēdzu kondicionieri. Naelam mašīnā bija palikusi pudele ūdens, kas, lai gan bija saulē sasilusi un pastāvējusi, bija labāka par neko. Kāri izdzēru ūdeni, atspiedu galvu pret pagalvi un centos elpot vienmērīgi. Varbūt aizbraukt uz aptieku? Diez vai es to spētu. Visticamākais, es paģībtu. Drošības labad izslēdzu mašīnas motoru un atsāku masēt deniņus. Lai neapdraudētu sevi un pārējos, es nedrīkstēju tādā kondīcijā sēsties pie stūres.

-Domā, Čelsij, Domā..- es sev atkārtoju un centos iedomāties par kādu no paziņām, kas man varētu palīdzēt. Naels pie manis netiktu, jo viņš ir mājās ar mazo. Katrīna un Damiens droši vien izbauda medusmēnesi kaut kur citā pasaules malā.. Niks ir prom no pilsētas, tāpat kā tētis. Atlika tikai Aleksandra. Lai cik ļoti mūsu attiecības būtu pasliktinājušās, viņa tomēr bija mana bērna vecmāmiņa, un vienmēr tāda būs. Vajadzēja arī ar viņu kārtīgi izrunāties un nolēmu, ka šis būs īstais brīdis. Izvilku telefonu no somas un, atradusi Aleksandru kontaktu grāmatiņā, nospiedu zaļo klausulīti.

-Klausos?- Aleksandra viegli attrauca. Fonā viņai kaut kas intensīvi notika, apgrūtinot manas spējas uztvert viņas sacīto,- Halo?

-Aleksandra, vai tev būtu brīvs brīdis?- es klusi vaicāju un piespiedu galvu vēsajai stūrei,- Ja ir, es ļoti vēlētos satikties un aprunāties.

-Kaut kas steidzams?- Aleksandra zinātkāri vaicāja,- Vai manam dēlam vai Gabrielam noticis kaut kas slikts?

-Nē, protams, nē. Es vēlos parunāties par lietām, sakarā ar Džeika testamentu un vēl šo un to. Ja tu spētu atbraukt, es to ļoti novērtētu.-

Mirkli klausulē valdīja klusums.- Izskatās, ka tieši tagad man ir brīvs laiks. Varu veltīt tev divas stundas maksimums, neskaitot ceļā pavadīto laiku. Par ko tu vēlies runāt, Čelsija?

-Par mūsu ģimenēm.- es mierīgi noteicu.- Par tavām un manām attiecībām.

-Es tūlīt grasos izbraukt. Atsūti man īsziņā adresi,- viņa atvienoja sarunu. Noliku telefonu malā un cerīgi sāku pārmeklēt mašīnas salonu, meklējot, kur Naels nobāzis medicīnas somiņu. Beidzot to atradu, saturu izkratīju uz blakussēdētāja krēsla. Follija apmetnis, plāksteris, marles saites, lakatiņš lūzumiem, ūdeņraža pārskābe.. tailenols. Lieliski. Iemetu mutē divas kapsulas, uzdzēru atlikušo ūdeni un atspiedu pakausi pret krēslu. Tā sēžot, galvassāpes pamazām sāka atkāpties un spēju racionāli padomāt. Uzrakstīju Aleksandrai vietu, kurp satikties, un vēlreiz iedarbināju mašīnu.

Žēl, ka pret Aleksandru nav zāles.

***

Mums vajadzēja tikties neitrālā vietā, tāpēc par to izvēlējos Lapeni centrālparkā, kuru bija uzcēluši jaunieši no mākslas skolas par godu Amerikas Neatkarības dienai pāris gadus atpakaļ. Lapeni rotāja īsti ziedi vasarā un pavasarī, bet ziemā un rudenī tos aizstāja auduma ziedi ar ziemassvētku lampiņām. Šī vieta bija maģiska ar to, ka tajā norisinājās neskaitāmi daudzas laulību ceremonijas, tika noslēgti līgumi un kas tikai vēl nē. Es cerēju, ka šī būs būtiska vieta arī man un Aleksandrai.

Lēnām devos pa taciņu lapenes virzienā un novilku žaketi. Laukā patiešām bija tīkami silts, vasara lika par sevi manīt. Bērni turpat netālu ierīkotajā laukumiņā draiskojās kā mazi mērkaķēni, bet mātes kā rūcošas lācenes tos vai nu ķerstīja, mīļoja, vai arī uzmanīja kā ērgļi. Sirdī palika silti, apzinoties, ka arī mans Gabriels pēc kāda laika sāks skraidīt pa parkiem, un es būšu starp tām mammām un omītēm tur uz parka. Bērni allaž izauga par ātru.. es prātoju un izņēmu no kabatas telefonu. Es pati reiz biju bērns, kas tika piespiests pieaugt pēc tam kad mamma nomira. Atmetu rokas, jo pēc pēdējā strīda ar tēvu vēl nevēlējos viņu traucēt telefoniski.

-Čelsija,- mani uzrunāja Aleksandras stingrā balss. Pagriezos pret sievieti, kura izskatījās pavisam.. normāli. Ne viņas tradicionālajā ampluā, mugurā viņai bija vienkārši zīmuļveida svārki un violets krekls. Matus sieviete bija atstājusi taisnus, un bija pat bez kosmētikas. Tik parastu Aleksu es nebiju redzējusi sen.

-Aleksandra,- es atņēmu viņai sveicienu,- Vai ieism uz lapeni?- es piedāvājos. Aleksandra nopētīja apkārtni un norādīja uz koka soliņu rindu mazliet attālāk.

-Iesim tur.- viņa pateica, un, nesgaidot manu atbildi, devās turp. Te nu bija manas ieceres salīgt mieru šajā aukstajā karā.- Mani ļoti pārsteidza tas, ka tu man piezvanīji.

-Es uzskatīju, ka mums ir jāparunājas kā pieaugušajiem pienākas,- es sacīju un apsēdos uz soliņa viņai blakus. Aiz soliņa atradās oranžu rožu krūms, kurā dziedāja putniņi, un tas galīgi nesaderējās ar Aleksandras akmenscieto sejas izteiksmi.

-Tad runā,- viņa bravūrīgi noteica un sakrustoja kājas.

-Kāpēc tu mani ienīsti?- es tieši jautāju, skatoties viņai acīs. Vismaz tās Naels nebija mantojis no mātes. Viņa saknieba lūpas un atmeta matus pāri pleciem, izlikdamās daudz bezrūpīgāka sejā, nekā to nodeva ķermeņa valoda.

-Tas ir ļoti tiešs jautājums,- Aleksandra pēc brīža sacīja,- «Ienīst» ir stiprs vārds. Es teiktu, ka tu man nepatīc. Sākotnēji es, protams, biju pārsteigta par tavu talantu. Es neticēju, ka nostrādāsi kaut vai nedēļu, bet tu visu darīji pa naktīm. Es tev sāku mazliet uzticēties, un redzēju tevī savu meitu. Taču, kad piedzima mana Endžela, viss mainījās. Es devos prom ar skaidru domu, ka atstāšu visu tev, taču sapratu, ka tādējādi zaudēšu visu, kas ir mans. Es daudz domāju par tavām spējām, un vēlējos tās pārbaudīt, cik ļoti daudz kārdinājumā tu vari krist,- Aleksa paskaidroja. Man nebija ko viņai teikt pretim. Es tikai truli klusēju un skatījos uz viņu, nespēdama pakustināt ne muskulīti,- Taču tu nelūzi, un tas mani sāka kaitināt. Es redzēju tevī kaut kādā mērā sevi sešpadsmit gadu vecumā, lai gan atšķirība ir desmit gadu.. Un tas mani zvērīgi nokaitināja. Es domāju, ka tu, kā skuķis, kam nekā, izņemot modes nav bijis, visu pazudināsi, un es centos tevi izēst no industrijas. Tāpēc es sāku iesaistīt Naelu tajā visā. Es viņu sākotnēji biju domājusi kā lamatas, pēc kurām tev dzīties.

-Kā tu tā varēji, Aleksa?- es neticīgi noprasīju, valdīdama asaras balsī. Aleksa pacēla roku un turpināja runāt, neņemdama vērā to, ka mani saraudināja.

-Naels neko nezināja. Izdevība parādījās tad, kad tev un tavai Katrīnai bija randiņš. Es ierosināju, ka Damienam jāpasauc Naels, jo es zināju, ka tu tur esi. Ar laiku jūs sākāt vairāk komunicēt, un es Naelam atklāju savu stāsta pusi. Viņš mani saprata, bet gluži nepiekrita. Tā bija pirmā reize, kad mans dēls man nepakļāvās,- Aleksa piesarka dusmās,- Tu pat nevari iedomāties, kā tas mani aizkaitināja! Tu, maza draņķe, sagrozi galvu manam puikam, kurš nekad nav man runājis pretim, un vienmēr ir bijs ar skaidru galvu un sirdi! Viņš man palīdzēja atgūt firmu. Taču bumerangs atsitās nepareizi. Mans dēls sāka just kaut ko pret tevi, un man nācās iesaistīt Rihardu, lai nevienas aizdomas nekristu uz mani. Rihards bija vairāk kā ar mieru. To, ka tevi piekāva, to viņš izdarīja uz savu roku. Bet Naels.. Kad viņš uzzināja, kas ar tevi noticis, viņš uz mani sakliedza, un tu man sāki likties kā ļauns murgs, kas jāiznīdē. Es nespēju pieļaut domu, ka cilvēks, kas gandē mana dēla dzīvi kļūtu par manu radinieku. Tu pārāk stipri līdzinājies man..- Aleksa iešķībi pasmaidīja,- Tu pat iedomāties nespēj, cik nikna es biju, kad Naels ieradās pie manis, un pateica, ka lai es tevi vairs neaiztieku, ka viņš tev ir atdevis savu tikumību. Man tas...- viņai aptrūkās vārdu,- Būšu atklāta. Es gribēju vemt. Tev, svētāko kas viņam bija.. Tev! Un tad tu izdarīji kaut ko es negaidīju.

-Es viņu atgrūdu Katrīnas kāzās,- es atcerējos un noslaucīju asaras no vaigiem. Bija grūti saturēt sevi kopā, kad cilvēks, kas reiz bijis tik dārgs, atklāj savas patiesās sajūtas pret mani.

-Taču mans dēls nebija laimīgs. Ar mani viņš nerunāja, un devās prom. Gadu bija miers. Varētu teikt, ka man bija instinkts, ka nekas no tā nebūs beidzies. Kad medijos parādījās klačas, ka tu esi stāvoklī... Es apjuku. Tas vienkārši nereāli atgādināja mani, kad es gaidīju Damienu un Naelu, tāpēc centos savu naidu pieklusināt. Un tagad, kad ir pagājis tāds laiks, un mans mazdēls ir sveiks un vesels.. Es centīšos mainīties.

-Tad tomēr tu mani ienīsti, ja?- es vaicāju un Aleksa pasmaidīja.

-Es tevi neienīstu,- viņa paskaidroja un saņēma manu auksto roku savējā.- Es tevī par daudz redzu sevi. Tas man nepatīk. Bet es redzu.. labi, nē..- viņa iesmējās,- Mēģinu redzēt, ka tu manam dēlam esi piemērota. Es centīšos laboties.- viņa sacīja un mani apskāva.- Tikai zini to, ka es tevi saplosīšu gabalos, ja tu sāpināsi Naelu. Skaidrs?

-Skaidrs,- es noteicu un paslēpu seju aiz Aleksandras muguras.- Paldies, Aleksa.

-Nav par ko,- viņa atteica un atrāvās no manis, lai noslaucītu man asaras un sakārtotu man matus.- Tu esi laba meitene.

-Tu esi laba māte,- es atteicu un pasmaidīju,- Tagad es saprotu, kāpēc tu mani ienīdi.

-Es teicu, ka centīšos to nedarīt.- Aleksa ietiepīgi uzstāja, un piecēlās kājās,- Bet tagad nāc, ejam. Es gribu ēst un mums ir jāparunā par tavām un Naela kāzām.

Es apstājos kā zemē iemieta.- Kā lūdzu?- es pārjautāju.

-Es biju klāt Džakomo testamenta laikā, Čelsij.- viņa paskaidroja,- Tikai zini to, ka es vēl negrasos tevi pieņemt ģimenē. Tev to nāksies nopelnīt. Tikmēr mēs pameklēsim alternatīvas. Un tagad ejam. Es gribu ēst.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-20/782726