Oblivion (1)4

Kad Edija nebija mājās, es vienmēr sajutos skumji, tāpēc uzreiz saģērbos vienkāršā, zilā plāna auduma kleitiņā, un mazajā pludmales somiņā ieliku kameru, ko vienmēr turēju uz galdiņa pie balkona un telefonu. Tā, kā šī bija klasiska vienstāvu pludmales māja, guļamistabu no pludmales nodalīja tikai terase un durvis uz to. Daudz nedomājot, atvēru stiklotās durvis, sajuzdama vieglu vēja brāzmiņu sejā, kas patīkami atveldzēja, un devos uz pludmali, kas atradās gandrīz rokasstiepiena attālumā.

Kolonvīkas okeāna piekraste bija patiešām skaista vieta, pērļbaltas smiltis, apkārtnē māju gandrīz nemaz nav, un šur tur ir kāda palma, kas skrāpē debesis. Šī bija vieta, kur ikviens varēja gūt mieru un izbaudīt vientulību, ja to meklēja. Mani šī vieta piesaistīja tieši ar kristālskaidro okeāna ūdeni un nošķirtību no pilsētas. No terases paņēmu iešļūcenes un dungojot pie sevis «Fight song» dziesmu, devos kāpas virzienā, izbaudīdama mazo vēja pūsmiņu, kas sašūpoja matus un rotaļājās ar manas kleitas šifona daļu. Protams, nelūgtas uzradās atmiņas par Naelu, un es sagumu, apstādamās kāpņu galā, kas veda tieši pie okeāna.

Cik biju lasījusi, šīs kāpnes reiz bija uzcēlis kāds vīrietis savai mīļotajai, lai viņa nesatraumētu pēdas pret akmeņiem, un bija vēsturiskas. Šķiet, pa laikam vietējie tās atjaunoja, jo kāpnes bija nevainojamā stāvoklī, it kā tām nekaitētuu ne okēana gaiss, ne smiltis, ne lietus. Pat krāsa nebija nolupusi un koks bija tik gluds, it kā būtu vīlēts vakar. No somas izņēmu kameru un joka pēc nofotografēju kāpnes, lai varētu šo stāstu kādreiz iemūžināt kādā no reklāmām. Kāpnes bija lielisks simbols un ideja, tā simbolizēja kāpšanu no augšas uz leju un cīņu pret gravitāciju. Tieši tas, kas man trūka. Negribot, es atkal atgriezos pie pārdomām par stāstu, un aizdomājos par Naelu. Acīmredzot, es vienkārši juku prātā.

Centos sevi noskaņot darbam un pafotografēju okeānu. Labi vien bija, ka paklausīju Edijam, kad nopirkām māju kopā, par godu pusgada jubilejai. Māja bija maigi zilā tonī ar baltu jumtu un drīzāk atgādināja pasaku namiņu. Turklāt, tā bija vienīgā māja apkārtnē, tāpēc te bija absolūts miers. Vien pāris sekundes, un jau varēju būt pie ūdens. Novilku apavus un nokāpu lejup pa kāpnītēm, izbaudīdama koka pakāpienus zem kājām, kas bija silti, un tad sajūtu, kad kājas iegrima smiltīs, kas mirguļoja pret sauli, it kā tajās būtu izkaisīti mazi dimantiņi. Kārtīgi izstaipījos un aizvēru acis. Okeāns patiešām bija burvīga vieta, tas lika aizmirsties un sajusties brīvai. Tā, kā Edijs daudz strādāja, mums reti sanāca kopā būt pie okeāna, un tas mani skumdināja. Visticamāk, ja nebūtu viņa okera krāsas acu un zemās balss, stulbo joku un labās gatavošanas, es sajuktu prātā un būtu četrās sienās. Sev nosolījos, ka kaut kā mēs šovakar te ar draugiem uzrīkosim grila ballīti, un aizmirsīsim visas šī rīta nesaskaņas. Edijs nebija pelnījis tādu attieksmi. Neviens nebija, tikai es pati. No dusmām iekodu sev mēlē un nolamāju pati sevi.

Laiks bija patīkami silts un iedvesmojošs. Ielūkojos pulkstenī un atskārtu, ka esmu laikus izgājusi no mājām, jo modelei drīz vajadzēja būt klāt. Taču mani nepameta domas par interviju ar Naelu. No vienas puses, bija patīkami apzināties, ka viņš atzina savu vainu, bet no otras puses, tas nepateica īsti neko. Es nejutu no viņa puses to ilgošanos, ko biju gaidījusi, un tas mani ļoti, ļoti mulsināja, jo pat pēc šī gada, es nespēju pavadīt dienu, ne reizi neaizdomādamās par to, kas starp mums bijis. Lai gan man bija Edijs, Naels man vienkārši bija iekritis sirdī. Viņš bija ar mani tad, kad neviens cits nebija, un tas atstāja saikni starp mums, vismaz no manas puses. Sāpīgi bija apzināties, ka viņam tas tā nav.

Apsēdos smiltīs un noliku kameru blakus. Apliku rokas sev apkārt un nodūru skatienu zemē. Lai gan man katru dienu bija apkārt tik daudz cilvēku, es nekad nebiju jutusies tik vientuļa. Pat ar to, ka man blakus bija Edijs, nebija līdzēts. Mana sirds vienkārši pieprasīja citu, un prāts vispār atteicās sadarboties. Tas vienkārši nebija godīgi. Es tikai vēlējos draugu, bet, kas no tā sanāca? Es tiku apmānīta, pievilta un pazemota. Acīs sariesās asaras un es noslaucīju seju. Pēdējā laikā likās, ka patiešām, pasaule ir pavērsusies pret mani, un es esmu nolemta iznīcībai. Vismaz man bija gribasspēks..

-Čelsij,- mani uzrunāja pazīstama balss un es pagriezu galvu meitenes virzienā. Pamāju viņai ar roku un ātri izdzēsu visas bildes no kameras, kamēr Elizabete atnāktu un sagatavotos. Kad tas bija izdarīts, piecēlos kājās un devos meitenei pretim, uzlikdama viltus smaidu uz sejas.- Sveika,- Elizabete mani sveicināja, pārvilkdama šortus,- Vai paliksim tepat?

-Es domāju, ka jā,- papētījusi apkārtni, noteicu,- Cilvēku nav daudz, tāpēc mums ir paveicies.

-Tas gan,- Elizabete piekrita un sasēja lakatiņu uz galvas,- Tikai mums ir jāsagaida vēl viens cilvēks.- meitene noteica un saņēma zeltaini brūnos matus astē. To dzirdot, es samirkšķināju acis, un uzmetu meitenei savādu skatienu.

-Vēl viens cilvēks?- es apjuku. Cik atceros, «Dame» nebija pasūtījuši divas modeles. Cik es atceros, viņu norādes bija ļoti skaidras un precīzas. Tieši Elizabeti, tieši pludmalē, vairāk portretus. Neko citu. Vai viņi būtu kaut ko mainījuši?

-Jā, viņi sagribējuši arī vīrieti,- Elizabete paskaidroja. Es tikai pamāju un uzkāru kameras siksnu kaklā,- Man pašai to paziņoja pirms kādas pusstundas. Bet tevi nevarēja sazvanīt.

-Tas nekas,- es atteicu,- Cik tu apģērbus paņēmi līdzi?- es pavaicāju, kad meitene noņēma mugursomu no muguras. Elizabete bija viena no manām «mūzām», jo, pirmkārt, ar viņu bija viegli strādāt, otrkārt, viņa bija unikāla, ar mirdzošām, brūnām acīm, tumsnēju ādu un zeltaini brūniem matiem. Treškārt, Elizabete prata iedvesmot klientus, un nereti tika aicināta pati izvēlēties savus tērpus, jo viņai bija lieliska stila izjūta, kas pilnībā apmierināja vairumu dizaineru.

-Divus vai trīs, es neatceros,- Elizabete sacīja,- Ar ko man sākt?- viņas šokolādes krāsas acis mani nopētīja ar interesi,- Kaut kas nav pareizi?- šķiet, viņa pamanīja manas apsarkušās acis. Nolēmu to izspēlēt kā joku.

-Nē,- es laipni pasmaidīju,- Viss ir kārtībā.- es samelojos un pievērsos būtiskākajam,- Ja reiz būs arī vīrietis, tad mums jāsagaida viņš. Pēc tam saliksim jūs saskanīgos tērpos un tad fotografēsimies. Ja gribi, varam izmēģināt pāris solo-shot.

-Domāju, ka bez tā var iztikt,- meitene sacīja un nolika somu malā,- Viņš jau brauc..- viņa norādīja uz melno džipu, kas brauca pa pludmales smiltīm bez skaņas kā pantera, kas pārvietojas pa mežu.- Viņi gan man nepateica, kas viņš ir, tāpēc mazliet satraucos,- Elizabete atzina. Es sapratu, par ko viņa runā. Reiz «Mans Daily» viņai atsūtīja kādu spāņu puisi vārdā Mario, kurš nesaprata ne vārda angliski, un sagādāja Elizabetei pamatīgas galvassāpes. Pēc tā laika, viņa vairs nepiekrita visām kampaņām.

-Gan jau būs labi,- es meiteni mierināju. Viņa tikai pamāja ar galvu un mēs pagriezāmies pret džipu, kas apstājās kādus metrus piecdesmit no mums. Diemžēl, džipam bija tonēti logi un nevarēja redzēt, kurš ir braucējs.- Kāpēc viņš nekāpj ārā?- es pavaicāju. Elizabete paraustīja plecus.- Varbūt kaut kas noticis?- es minēju un jau grasījos doties džipa virzienā, kad durvis atvērās un vīrietis izkāpa.

-Ak nē.- es noteicu un dziļi ievilku elpu. Šķita, ka mana sirds izdauzīs krūtīs caurumu. Nekavējoties novērsos un apliku rokas sev apkārt. Aizvēru acis un papurināju galvu. Liktenis tiešām nebija manā pusē. Pilnīgi noteikti nebija. Es no izmisuma sāku trīcēt, un lēni devos prom no Elizabetes, kad viņa rokas mani apskāva ap vidu un pievilka sev klāt.

-Piedod. Es nevarēju palaist šo iespēju garām,- Naels sacīja un noglāstīja man matus, pievilkdams mani cieši sev klāt.- Nebēdz.- viņš palūdza un noglāstīja man vaigu.- Čelsij, tu mani dzirdi?

-Ķersimies pie darba,- es auksti noteicu un noņēmu viņa rokas no sevis. Katra mana šūniņa brēca protestā, nosaucot mani visos man zināmajos sliktajos vārdos visās zināmajās valodās par to, ko darīju, bet es nevarēju.. lai kā es gribēju.. es nevarēju krist atpakaļ tajā bedrē, no kuras izrāpos.

-Pagaidi,- viņš mani atturēja. Es gribēju paskatīties uz Elizabeti, bet viņš man nostājās priekšā. Viņš smaržoja pēc okeāna. Tumši zilais krekls izcēla viņa acu krāsu, un es sajutu skaudību, ka tas var skaut mana mīļotā augumu. Mati viņam bija izpūruši un acīs dzirkstīja... nemiers.

-Lūdzu, mums ir jāstrādā,- es izmocīju. Nē, es nedrīkstu padoties. Man ir Edijs..

-Kas ir ar bērnu?- Naels noprasīja un satvēra manus delmus,- Tu pazudi no sabiedrības, tikko mediji uzzināja par iespējamību. Es tevi nekur nevarēju atrast, līdz pamanīju tavu vārdu «Dame» kontraktā..

-Es nevēlos par to runāt,- es noteicu,- Nael, lūdzu, atlaid mani vaļā.- es lūdzos. Par laimi, mūsu divvientulību izjauca Elizabete.- Sāksim,- es noteicu un uzsmaidīju meitenei. Elizabete izskatījās apmulsusi taču pamāja un paskatījās uz Naelu.

-Sāksim?- meitene vaicāja. Naels pamāja, un, nepaskatoties uz mani, devās līdzi Elizabetei uz okeānu. Drebošām rokām paņēmu rokās kameru un devos viņiem līdzi. Pirms tam vēl, kamēr neviens neskatījās, uzņēmu īsu video, un tad pievērsos darbam, cenšoties ignorēt degošo sajūtu pakrūtē.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-2/781842