Oblivion (2)3

Labākos kadrus mēs dabūjām pavisam ātri, tāpēc fotosesija neaizņēma daudz laika. Galu galā, cilvēki, ar ko es strādāju, bija pieredzējuši modeļi, un gan viņi, gan es, zinājām, ko nepieciešams panākt. Elizabete uzreiz devās prom, jo meitenei pilsētā bija kastings ar “Big Eyes”, un man nācās palikt divatā ar Naelu. Kad Elizabetes sarkanā mašīna pārvietojās arvien tālāk, es centos ātri atrast vietu, kur piesiet acis, un pirmais, kas pagadījās pa rokai bija kamera. Izlikos, ka pētu bildes, patiesībā gaidīdama, kas notiks tālāk.

-Varbūt..- Naels ierunājās, kad pacēlu acis,- Vismaz izdzersi kafiju ar mani kompānijā?

-Tikai kafiju?- es nedroši pārvaicāju. Vīrietis asi pamāja un atglauda no sejas slapjos matus, ko bija saslapinājis okeāns. Iekodu lūpā un gaidīju viņa atbildi. Taču viņa kailais, saules skūpstītais torss ar okeāna mitruma paliekām uz tā traucēja man domāt sakarīgi.

-Tikai kafiju,- viņš apstiprināja. “Saki, jā!” mana apziņa pavēlēja. Izslēdzu kameru un brīdi apsvēru visas iespējamās sekas, kas varētu būt šai pasēdēšanai. Nācās vien piekrist,

-Uzvelc kreklu,- es aizrādīju,- Un pie stūres sēdīšos es,- nokomandēju un dzirdēju viņa smieklus sev aiz muguras. Uz brīdi pagriezos, lai pamanītu, ka vīrietis ir aizgriezies un aši piekārtoju matus un kleitu, ko bija papluinījis pie okeāna vējš. Vēl aiz vien bija gandrīz spiedīgi karsts, kurš muļķis tādā elles svelmē dzer kafiju? Es prātoju. Taču bija skaidrs, ka kafija nebija galvenais. Mums vienkārši vajadzēja izrunāties.

-Te būs atslēgas,- Naels man tās ielika rokās. Tagad viņam mugurā bija balts krekls, kas atklāja viņa trenēto augumu, ko reiz tik labi pazinu. Pat smaržas viņš aizvien lietoja tās pašas. Stulbais krekls, kas var viņam pieglausties, kad var. Es nevaru. Edija dēļ. Viņš nav pelnījis draņķi pie sāniem, un viņš manis dēļ ir tik daudz ko darījis, ka es jutos draņķīgi vien domājot par Naelu tā. Satvēru atslēgas un atvēru džipa durvis, kad no salona izvirmoja Naela smaržas, it kā viņš būtu pudelīti izgāzis salonā, un nemaz nebūtu pacenties misēkli noslēpt. Izlikos to nemanām un apsēdos vadītāja krēslā, ieliku atslēgu aizdedzē un pasmaidīju, kad džipa motors ierūcās kā nikns kaķis.

-Vistuvākā vieta ir “Chuckies”,- es noteicu, apgriezdama mašīnu otrādi. Man nepatika braukāt pa pludmalēm, jo tas šķita pārāk nepareizi. Smiltis nebija pateicīgākā virsma smagai mašīnai kā džipam, un man likās, ka mani drīz iesūks zemē.- Vai tev ir kāda labāka doma?

-“Chuckies” izklausās labi,-viņš domīgi noteica. Uz mirkli notvēru viņa zilo skatienu uz sevis, taču novērsos. Viņa sejā atspoguļojās patiesas raizes un skumjas. Tātad, viņš pamanīja pārmaiņu manī. Likās, ka tik sen pagājis tas laiks, kad mēs bijām mīļākie un labākie draugi. Taču sajūtas, kas mani aizvien vajāja, bija neciešamas. Man riebās apzināties to, ka viss, kas saistījās ar Rihardu, bija tikai kauliņš Aleksandras spēlītē. Izņemot to, ka Naels viņu piekāva. Tas nebija paredzēts. Un tas sāpēja, vairāk, nekā drīkstēja. Beidzot nogriezos no pludmales ceļa pa asfaltu, garām palmu iekļautam ceļam, un atvēru visus logus, juzdama vēja brāzmas glāstus sejā. Naels ieslēdza mūziku, kas padarīja ceļu vēl patīkamāku un mēs abi, laikam, izbaudījām klusumu, katrs savās pārdomās.

Kolonvīka bija skaista vieta. Maza pilsētiņa ārpus Losandželosas, kur bija vien pāris veikaliņu, kur savas produkcijas pārdeva Kolonvīkas vietējie uzņēmēji, divas kafejnīcas, kurās viena funkcionēja vairāk kā benzīntanks, kas bija “Deep Blue”, un “Chuckies” pēc arhitektūras ieturēta Amerikas 60.- tajos gados, maza būdiņa, kur parasti apgrozījās vien pāris cilvēku, taču kur varēja patiešām garšīgi paēst. “Chuckies” bija mana un Edija mīļākā vieta, kad abiem negribējās gatavot. Tas man lika mazliet pasmaidīt.

-Tur tā ir,- Es sacīju un nogriezos pa Ādama avēniju, garām Misis Džonsas antikvariātam un apstādināju džipu pie “Chuckies” ēkas. Bez Naela mašīnas, te bija vien sarkanā korvete, kas piederēja viesmīlim, kas bija viens no Edija draugiem, un es sarosījos.- Ejam,- es stīvi noteicu un izkāpu no mašīnas. Devos ēkas virzienā, juzdama Naelu cieši sev blakus un centos nomierināt elpošanu. Un sirdi, kas dauzījās kā ieslodzīts kolibri.

-Es atvēršu,- Naels uzstāja un palaida mani pa priekšu. Iekšā bija patīkami vēss, jo logiem bija nolaistas žalūzijas un gaisā smaržoja pēc grīdas mazgājamā līdzekļa. No Jukebox telpas stūrī skanēja Nensijas Sinatras “These boots are made for walking”, radot vēl lielāku atsmofēru par sešdesmitajiem gadiem. Telpa patiešām bija unikāla, ar to, ka it visur bija nolasāms “Amerika”. Sākot ar jukebox iekārtu, beidzot ar sarkanajiem, apaļiem bāra krēsliem, galdiem un ādas dīvāniem, beidzot ar plāksnes uzrakstu, ko rotāja neona krāsa. Nikolass, beidzot atcerējos Edija drauga vārdu, brīdī, kad ienācām, tīrīja šeikeri un veltīja mums atzinīgu smaidu.

-Niko,- es sveicināju un devos pie letes, apsēžoties uz krēsla,- Tev te nav vientuļi?- es pajautāju, un draugs iesmējās. Nikolass bija patiešām jauks cilvēks. Savulaik aizmucis no darba Vācijā, un devies ceļot pa pasauli, atradis savu vietu Amerikā.

-Nav vis,-  viņš ar akcentu piebilda, un brūno acu skatiens pieslīdēja pie Naela man blakus, tad agriezās pie manis, pilns jautājumu,- Kur tad Edijs?- Niko neuzkrītoši jautāja un turpināja slaucīt šeikeri, nenolaizdams acis no manis. Gaisā es jutu viņa radīto pārmetumu.

-Edijs ir darbā,- es godīgi atteicu,- Šis ir Naels. Manas aģentūras modelis, kas šodien sastrādājās ar vienu no modelēm. “Dame” sakarā, atceries, es to pieminēju,- es viņam atgādināju. Puisis mirkli padomāja un tad pamāja ar galvu. Šķiet, šāda atbilde viņam derēja.

-Vienkārši, savādi tevi redzēt te bez Edija,- Nikolass pieminēja,- Lai nu kā, ko ēdisiet, jaunieši?

-Tikai kafiju,- Naels beidzot sacīja. Pat neskatoties, es zināju, ka viņš ir noskaities, un gaidīs paskaidrojumus. Tas nebija godīgi. Divi pret vienu galīgi šajā situācijā nebija godīgi.

-Un tev?- Nikolass ar interesi vaicāja.- Picu un kolu kā parasti?

-Nē,- mazliet ērcīgi atcirtu,- Ledustēju un dienas ēdienu,- es izaicināju. Nikolass iesmējās un nošūpoja galvu,- Pietiks tev te slapstīties,- es tēloti aizrādīju,- Marš taisīt man ēst.

-Nemaz negrasies noskaidrot, ko grasies ēst?-

-Es zinu, ko,- nomurmināju un paķēru laminēto ēdienkarti,- “Čaksteiks”,- es izlasīju un izbrīnā iepletu acis uz Niko,- Kur es esmu iepinusies, Niko?

-Tas ir sasodīti garšīgs steiks,- Niko mierināja,- Labi, iešu sākt to gatavot. Labi, ka laikus iemarinēju. Varat piesēst pie loga,- Nikolass ieteica. Divreiz nedomājot, ieņēmu vietu pie tālākā galda, ko ieskāva divi mazi klubkrēsli. Turpretī pie sienas bija atzinības raksti un plakāti no rodeo sacensībām, rokmūziķiem, visu antīko, ka vien klienti bija atnesuši kā suvenīru.

Mēs apsēdāmies viens otram pretī, un mani tracināja tas galds starp mums. Nemitīgi es atgādināju sev par Ediju, lai nesadarītu muļķības. Naels man blakus šķita pārāk izklaidīgs.

-Ak, tad es esmu tavs modelis,- viņš domīgi aizrādīja. Sakrustoju rokas un samiedzu acis viņa virzienā,- Tavs. Modelis.

-Nepiesienies vārdiem.- es aizrādīju un norādīju, lai viņš klusē, jo Nikolass atnesa mums divas krūkas, vienu ar ledus tēju, otru ar kafiju,- Paldies, Niko.- es pateicos un ielēju šķidrumu sev glāzē. Ledus gabaliņi melodiski nošķinda un tēja uzmirdzēja kā zelts.

-Runāsim īsi,- es aicināju viņu uz sarunu,- Tu droši vien labi dzirdēji, ko teica Niko. Un es noteikti esmu tev parādā paskaidrojumus. Tad nu te tie būs. Edijs ir mans ārstējošais ārsts un draugs.-

-Un viņam tu arī solīji, lai neatlaiž tavu roku?- Naels sakrustoja rokas un atspieda pret plaukstām zodu. Man gribējās viņam iesist, taču savaldījos. Un atsāku savu sakāmo.

-Tu pareizi zināji. Es aizmuku no aģentūras, atstājot par galveno Annemariju, un devos prom. Zināju, ka pateicoties manam sūri grūtam darbam, mediji mani neatradīs, un atradu savu vietu vienā no Losandželosas nomales pilsētiņām. Noīrēju sev hosteli uz mēnesi un gaidīju..- es ievilku dziļi elpu,- Tas ir.. es zināju, ka esmu stāvoklī, un gribēju būt prom no visa, cik vien iespējams. Es baidījos, ka fakts, ka tik daudz uztraucos, ietekmēs manu mazuli, tāpēc devos pierakstīties pie ārsta, kur vislabākais bija Edijs. Viņš ar mani bija visu grūtniecības laiku, un mēs sapratāmies, kā draugi..

-Es nesaprotu, kāpēc tu man neteici,- Naels atkal mani bezkaunīgi pārtrauca. Tas mani sāka kaitināt un aizvainot,- Tu maz zini, cik daudz ko tas būtu mainījis, Čelsij?

-Ļauj man pabeigt,- es atcirtu,- Es negribēju zināt neko par tevi vai tavu māmiņu vai brāli, vai Katrīnu. Es visus ienīdu un sazinājos tikai ar Niku, kas man palīdzēja patverties no medijiem un Ediju, kurš uzmanīja manu grūtniecību. Es biju septītajā mēnesī, kad Aleksandra man piezvanīja, un satrauca. Gan jau pats zini par ko,- es pacēlu rokas, jo viņš atkal taisījās mani pārtraukt,- Man kļuva nelāgi un sāka sāpēt vēders. Uzreiz zvanīju Edijam, un viņš teica, ka ir jāsāk operācija...- runāt kļuva arvien grūtāk, jo kaklā kāpa kamols un nepatīkamās atmiņas pārpludināja prātu. Drebošām rokām paņēmu glāzi tējas un pieliku pie lūpām.- Tas bija.. tas notika tik ātri..- es sacīju un nodrebēju,- Gabriels piedzima sešos vakarā. Ja nebūtu bijis Edija profesionalitātes, mūsu dēls nosmaktu, jo bija sapinies nabassaitē..- brīdi pārtraucu sakāmo un paķēru salvetes no turētāja, lai noslaucītu acis.- Es atceros, kā bija viņu turēt rokās..- es izmocīju sāpjpilnus skatienu,- Viņš bija tik maziņš..- es iešņukstējos, nespēdama paskatīties uz Naelu. Šķita, ka atmiņu dēmons pārraus man krūtis.

- Viņu ilgi noturēja inkubatorā, un tad beidzot mūs palaida mājās. Es viņu neatstāju ne uz mirkli.. Gabrielam bija tavas acis, un viņš bija mana pasaule. Edijs drošības pēc mūs uzmanīja.. Tonakt es noliku mazo gulēt un apgūlos viņam blakus.. es turēju viņa rociņu.. es neapzinājos, ka tā bija pēdējā reize, kad..- es vairs nespēju runāt un nošūpoju galvu,- No rīta viss bija mainījies.. Viņa vairs nebija. Mans puisēns vairs neelpoja, viņa rociņas bija aukstas.. Edijs uzreiz saprata, kas par lietu.. zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms...- es paslēpu seju plaukstās. Vairs nebija spēka parunāt. Atmiņas bija sāpīgas, un plēsa manas krūtis uz pusēm. Es nezināju, kur likties, ko darīt. Nespēju nedz parunāt, nedz padomāt. Mana sirds plīsa vai pušu.

Beidzot Naels mani apskāva un turēja rokās.- Piedod man,- es iesmilkstējos un apliku rokas viņam apkārt,- Piedod man. Piedod, ka nepateicu. Piedod, ka nespēju pasargāt mūsu dēliņu. Piedod...- es nespēju beigt atvainoties. Es vainoju visus. Sevi visvairāk. Es atdotu visu, lai mans dēliņš atkal būtu ar mani.

-Kuš,- Naels mani mierināja, pats valdīdams asaras. Viņa roka glāstīja man matus,- Tev nav jāatvainojas. Tu neesi vainīga. Gabriels vienkārši bija pārāk labs šai pasaulei,- arī viņa balss aizlūza.- Es biju vainīgs, ka nepievērsu tev gana daudz uzmanības. Ka nebiju ar jums, kad to vajadzēja. Piedod man..- Naels apskāva mani ciešāk. Šķita, ka kafejnīca ir mūsu mazā pasaulīte, kur bijām tikai mēs abi, taču mūsu pasauli drīz izšķaidīja realitāte, kad iezvanījās mans telefons.

-Dod šurp,- Naels nikni atteica un paņēma manu telefonu.- Es likšu viņai saprast, ko viņa ir nodarījusi.- viņš mani sāka biedēt. Zvanītāja bija Aleksandra, un es nezināju, kā tagad būs, kad Aleksa uzzinās, kas noticis. Naels izgāja no kafejnīcas un pie galdiņa apmulsis, turot rokās paplāti ar sulīgu steiku, pienāca Nikolass.

-Kas tad šim?- viņš apvaicājās.- Laikam nav mana darīšana. Piedod. Tavs steiks,- puisis piemiedza aci un nolika man priekšā šķīvi ar ēdienu, taču ēst man vairs negribējās. Nespēdama savaldīt domas sevī, es klusi aizlavījos līdz Naelam, lai noklausītos abu sarunu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-3/781935