16. jūnija rīts iesākās ar pozitīvām ziņām- Liene uz pāris dienām atgriežās no Rīgas un vēlās ar mani tikties. Tas krietni uzlabo manu garastāvokli. Tam gan seko negatīvā ziņa- viņai līdzi būs viņas ķīniešu draugs un nākamais vīrs Čong-Zī, jo viņa vēlās, lai nākamais vīrs pirms kāzām paspēj iepazīties ar visiem viņas tuvākajiem draugiem. Šo ķīnieti man nav ne mazākās vēlēšanās satikt. Viņa dēļ es varētu kļūt par rasistu.
Dienas gaitā gan nāca vēl viena pozitīva ziņa, kura uz laiku ļāva aizmirst par Lieni un viņas ķīniešu vīru. No lidostas zvanīja Marianna un Zuzanna, ka viņas ir Latvijā un pēc pāris stundām būs mājās un grib tikties, lai var atdot mazo suvenīriņu, kas man atvests no Itālijas. Uz jautājumu, ko tieši man atveda atbildes vietā saņemu pamatīgu smieklu šalti ausīs. Norunājam, ka tiksimies ap 16. pie Zuzannas mājas un tad jau tur parunāsimies, varbūt kaut ko arī iedzersim.
16. 05- Gaidu meitenes pie Zuzannas mājas durvīm, taču nekā. Klusums. Brīdī, kad vēlos viņām zvanīt no otrā stāva loga uz manas galvas uzlido ūdens balons. Izdzirdu meiteņu smieklus un saprotu, ka esmu sagaidīts ar nelielu, bērnišķīgu un ļoti slapju izjokošanu. Atveru durvis un eju viņām pakaļ, taču tieku pārsteigts ar vēl pāris šādiem baloniem mirklī, kā ieeju iekšā pa durvīm. Pēc tam gan seko apskāvienu un draudzīgu buču uz vaigiem jūra, kas neļauj sākt kliegt niknumā virsū uz meitenēm- nervi man ir nospriegoti, jo tantes Emmas ciemošanās un ziņas par Čong-Zī ierašanos šeit un kāzām augustā mani ir ļoti nogurdinājušas morāli. Pēc apskāvieniem Zuzanna aizslīd atpakaļ uz otro stāvu un palieku divatā ar Mariannu. Meitene ir iedegusi ar kinozvaigznes cienīgu iedegumu un izskatās vēl labāk kā parasti. Kad jautāju, kur Zuzanna, Marianna atbild, ka aizskrējusi pēc manas dāvaniņas un kameras, lai var parādīt bildes no ceļojuma.
Zuzanna atgirežās ar fotoaparātu vienā rokā un nelielu kastīti otrā rokā. Sākumā tiek vērotas bildes. Nekā sevišķa, kā jau ceļojumā uz dienvidiem mazliet dabas, mazliet arhitektūŗas, mazliet telpu un alkohola bilžu un mazliet selfiju pludmalē un dzerot kokteiļus. Beidzot, abas meitenes man svinīgi pasniedz kastīti. Atveru to vaļā un saprotu, ka esmu ticis pie kā ļoti negaidīta. No kastītes man pretī verās vesels bars visdažādāko prezervatīvu iepakojumu. Šo meiteņu mājienu (precīzāk Zuzannas mājienu) labi saprotu, taču atbildu, ka ne šovakar- nav spēka un garastāvokļa ne tik. Pēc tā seko pārstāsts par Lienes vēstuli Feisbukā un viņas ciemošanos kopā ar ķīnieti tuvākajā laikā šeit. Meitenes atbild, ka to visu jau zināja un tieši tāpēc mazais suvenīriņs ir tieši tāds, jo trakās ballītes trijatā, kas parasti beidzās ar Mariannu nostāk un Zuzannu uz manis, vienmēr, palīdzējušas man tikt pāri Lienes nesmukajām rīcībām pret mani. Kad saku, ka šodien tiešām nevelk uz trakulībām meitenes atbild, lai taupos Jāņiem. Uz šo atbildu ar smaidu.
Vakarā atgriežos mājās. Silts piens un dokumentālā filma par dievlūdzēju dzīvi nebrīvē ir lielisks veids kā iemigt pēc garas un visnotaļ pozitīvas dienas.
