Pēc 2 mēnešiem.
9.00 Sestdiena 4. marts. Ir pagājuši nepilni pieci mēneši kopš ekskursijas uz Zviedriju. Daudz kas ir mainījies, bet daudz kas ir palicis savās vietās, tāpēc nebija liela jēga par to sīki un smalki stāstīt. Īsumā kā jau parasti Pēteris un viņa banda tiranizēja mani, ar Zuzannu un reizēm arī Mariannu laiku pa laikam kopīgi atpūtamiem, lāsts pār mani, bet gandrīz visas šīs atpūtas beidzās aptuveni tāpat kā kopīgā atpūta Zviedrijā. Liene un Pēteris kopā izskatās ar vien laimīgāki un es samierinājos ar sakāvi. Galu galā arī Zuzannai nav ne vainas. Viņa vismaz mani saprot. Un ja tā godīgi, jo vairāk es skatos uz Lieni un pēc tam salīdzinu ar Zuzannu, jo vairāk man sevī rodās šaubas par to vai Liene man vispār ir piemērota. Liene dīc par kosmētiku, modi, drēbēm, ir kašķīga un brīžiem šķiet pat ļoti izlepusi, katru nedēļu iet uz klubiem un bāriem, viņu pilnīgi neinteresē grāmatas, filmas skatās tādas, kas man šķiet muļķīgas- varbūt šī skriešana pakaļ viņai bija lieks laika tēriņš? Es neteiktu, ka Zuzanna būtu izcils variants, bet viņa man vismaz ir līdzīgāka interešu ziņā.
10. 15- Izeju pastaigā.
12. 30- Brīdī, kad jau plānoju doties mājās pa gabalu sadzirdu Pēteri kliedzam. Sākumā satraucos, jo domāju, ka viņš kliedz uz mani, taču tad saprotu, ka kliedzieni ir veltīti kādam citam. Uzmanīgi pieejot tuvāk redzu, ka kliedzieni tiek veltīti Lienei.
12. 45- Lienei aizskrien raudādama. Pēteris nāk uz manu pusi. Ejot man garām viņs iegrūz mani blakus esošajos krūmos un lamājoties aiziet.
12. 50 –Izlienu no krūmiem un domāju, kas gan varēja notikt, ka tas begemots tā lamāja viņa un arī manu mīlu?
13. 40- Ar šīm domām galvā arī atgriežos mājās.
18. 50- Ir bijusi gara sestdiena un, joprojām, no galvas nespēju izmest dzirdēto. Laiks miegam.
