1. Jauns Sākums
Ātriem soļiem tuvojos pie savas jaunās dzīves. Koferis man aiz muguras dancoja pa bruģēto ietvi. Es ievilku elpu, lai nomierinātu sevi. Iekšēji visa trīcēju. Nebūtu brīnums, ja tāpat arī būtu ārēji. Sirds dauzījās kā negudra, it kā cenzdamies man likt saprast, ka braukšana prom no mājām bija slikta ideja. Jo tuvāk tuvojos savam gala mērķim, jo vairāk domu klīda manā prātā par šīs idejas būtību.
Ļoti traka ideja, pilnīgi neraksturīga tev, Helēna. Tā sacīja mana māte, kad paziņoju viņai, ka vēlos pārvākties uz savas augstskolas piedāvātajām kopmītnēm. Māte man piedāvāja iespēju katru dienu aizvest līdz augstskolai, bet es to nevēlējos.
Es biju studente un, kā kārtīga studente, vēlējos izbaudīt visas studentu dzīves ekstras. Arī ieskaitot dzīvi kopmītnēs. Un te nu es biju. Ceļā uz savām jaunajām mājās. Es cerēju, ka tās man patiks. Prāts un sirds vēlējās man pateikt ko citu par šo ideju, bet es tos neklausīju. Mans uzdevums bija tikt līdz kopmītnēm. To nožēlot varēšu savā istabiņā, kuru nedalīšu ne ar vienu citu. Māte uzstāja, ka man vajag personīgo istabu.
Pēc pāris minūtēm es ieklīdu pamestā, nekoptā parkā. Mazliet apmulsu, jo Google Maps šo parku neredzēju. Izvilku savu telefonu sev no jakas kabatas un vēlreiz atvēru Google Maps, lai saprastu, kur atrodos. Karte rādīja, lai dodos cauri parkam. Tā arī darīju. Aplūkoju aizaugušās dobes un prātoju, kas bija noticis ar parka saimniekiem. Manu uzmanību piesaistīja parka strūklaka, kas deva nojausmu, ka nepilda savas funkcijas jau ilgāku laiku. Tajā bija attēlotas divas figūriņas, kas bija viena otrai sakļāvušās klāt.
Piegāju tuvāk strūklakai un savā mobilajā telefonā ieslēdzu kameru. Nofotografēju abas figūriņas un apmierināti devos tālāk. Kad izgāju no parka, man priekšā pavērās privātmāju rajons. Gāju tālāk, caur šo rajonu. Suņi no privātmājām man rēja virsū. Ielā bija ienācis svešais un dzīvnieki par to ziņoja viens otram. Jutos kā goda viesis, kuru sagaidīja ar ovācijām. Diemžēl ovācijas bija diezgan agresīvas. Mīļi uzsmaidīju katram sunim, kam pagāju garām. Biju pārliecināta, ka kopmītnēs man pietrūkst mans mājas suns Teds.
Privātmāju rajona galā bija divus metrus augsts dzīvžogs. Tam pāri es neko neredzēju. Ejot tam garām, sadzirdēju jauniešu balsis no sētas iekšienes. Apstājos un pārbaudīju sava telefona karti. Es biju klāt.
Ar strauji pukstošu sirdi un smaidu uz lūpām es cēli devos uz kopmītņu dzīvžoga vārtu pusi. Nopriecājos, ka māte tomēr palīdzēja man atrast sakarīgas kopmītnes. Vārti bija melni, to labajā malā atradās zvana poga. To uzspiedu un gaidīju atbildi. Pie vārtiem pieskrēja meitene puķainā mini kleitiņā. Viņi ātri pavēra vārtus vaļā un mani vaicājoši nopētīja. “Jā, lūdzu?”
“Sveiki, esmu Helēna.” Nespēju turpināt sakāmo, jo meitene iespiedzās un mani strauji apskāva. Apstulbu no tik mīļas sagaidīšanas.
“Mēs tevi jau gaidījām, Helēna!” Meitene man sacīja. “Mani sauc Amēlija, vari saukt mani par Melu.”
“Prieks iepazīties, Mela.” Neveikli noteicu un sagrābu savu koferi, lai ar to ieietu kopmītņu sētā, taču Amēlija sagrāba manu kofera rokturi un to pati ievilka sētā. Sekoju meitenei pa pēdām un aiz sevis aizvēru vārtiņus.
“Cik tev gadu?” Amēlija man vaicāja, kad gājām uz kopmītņu ieeju.
“Divdesmit.”
“Ak, jaunas asinis.” Meitene man uzsmaidīja un es atsmaidīju pretī. Ejot uz kopmītnēm, aplūkoju to pagalmu. Pagalmā atradās batuts, lapene, vieta ugunskuram, šūpoles un pat piepūšamais baseins.
“Kam jums baseins?” Vaicāju meitenei. Amēlija iesmējās un atbildēja, ka tas ir paredzēts tiem, kuri pēc sauļošanās ir pārāk daudz sakarsuši.
Ienākot kopmītnēs bija sajūta, ka es ienāku citā paralēlā pasaulē. Pie durvīm mūs sagaidīja divi puiši, kuri smēķēja zālīti. Tie priecīgi mūs sveicināja. Tie pat zināja manu vārdu.
“Lai miers ar tevi, Helēna!” Viens no puišiem man uzsauca, kad pagāju viņiem garām. Amēlija mani veda uz manu istabu.
“Tā ir tieši pretī man! Vai nav burvīgi? Varēsim kopīgi skatīties filmas un rīkot pidžamu vakarus!” Šķita, ka fakts, ka dzīvošu netālu no viņas, sajūsmināja viņu vairāk par mani. Tādi dzīvespriecīgi cilvēki no manis izsūca visu enerģiju. Klusi pie sevis apskaudu Amēliju un viņas entuziasmu. Vairāk es vēlējos ielīst savā istabā un no tās neiznākt ārā trīs stundas.
Mana istaba atradās otrajā stāvā. Uz otro stāvu veda čīkstošas kāpnes. Es saviebos, kad zem mana svara iečīkstējās viens kāpņu dēlis.
“Kad nāc naktī atpakaļ no ballītēm, jāuzmanās no šiem dēļiem, savādāk pamodināsi Trišu. Nabadzīte, dzīvo istabiņā tieši zem trepēm. Ar Trišu labāk nesaiet ragos, viņa ir mūsu kopmītņu vecākā.” Amēlija mani pamācīja, uz kuriem dēļiem nekāpt, lai nepamodinātu Trišu.
Otrais stāvs bija kluss. Otrajā stāvā bija sešas istabas un gaiteņa galā bija kopīgā atpūtas istaba. “Dušas un virtuve atrodas pirmajā stāvā. Kopīgā tualete ir šeit.” Meitene norādīja uz durvīm, uz kurām bija salīmēti dažādi multfilmu un komiksu tēli. “Mums patīk dekorēt mūsu kopmītnes.”
“Skaidrs.” Uzsmaidīju meitenei un kopīgi turpinājām ceļu līdz manas istabiņas durvīm.
“Un šeit tu pavadīsi savus nākamos trīs gadus!” Amēlija ar sparu atgrūda manas istabiņas durvis. Pirmais, ko sajutu, ienākot savā istabiņā, bija vēsais gaiss, kas plūda no atvērtā loga. Telpa bija gaiša. Pie sienas bija piestiprināti kartona tauriņi. Vaicājoši palūkojos uz Amēliju. “Kā jau teicu, mums patīk dekorēt mūsu kopmītnes.”
Uzsmaidīju meitenei un piegāju pie loga. No loga vērās skats uz privātmājām un tālumā spēju saredzēt pamesto parku, kuru pirms pusstundas apmeklēju. “Tiešām burvīga vieta.”
“Jā, labi, tad nolikšu šeit tavu koferīti un došos ārā, jo ir pasakains laiciņš. Iekārtojies un nāc pie mums!” Pirms aiziešanas Amēlija man maigi uzsita pa muguru. “Nekautrējies no mums!”
Es pamāju ar galvu un noskatījos kā meitenes blondie mati pazūd aiz manas istabas durvīm. Tagad biju atstāta vienatnē. Beidzot. Apgriezos ap savu asi un aizvēru acis. Dziļi ieelpoju un iegūlos gultā, kas bija ļoti mīksta. Šķita, ka varēšu iemigt turpat uz vietas.
Manu sapni iztraucēja no kaimiņu istabas skanošais metāls. Nāksies pierast, pie sevis nodomāju un uzsmaidīju griestiem. Beidzot biju kopmītnēs, bez vecākiem, ar sava vecuma jauniešiem. Tāpēc nolēmu sev neraksturīgi pievienoties jauniešiem, kuri pagalmā sēdēja lapenē un bezkaunīgi dzēra alu. Kāds puisis ar tumši brūniem matiem un brūnā acīm man iedeva neatvērtu alus bundžu un sevi iepazīstināja kā Marku. Amēlija mani iepazīstināja ar pārējiem jauniešiem. Satiku arī kopmītņu vecāko Trišu, meiteni ar ļoti gariem tumšiem matiem un izteiktām uzacīm. Vēl iepazinos ar Filipu, kurš pirms tam bija smēķējis zālīti pie kopmītņu durvīm.
Jaunieši bija jautri, man viņi patika. Viņu vidū es jutos labi. Tas bija galvenais, kāpēc es izlēmu pārvākties uz šejieni. Lai atkal sajustos labi, jo tā jau nebiju jutusies vairāk kā gadu.
-=-
