2. Izaicinājums
Viens, ko esmu iemācījusies no dzīves, ir nekad nebaidīties no izaicinājumiem. Skaties tiem braši pretī un gaidi, kad tie metīsies tev virsū.
Vai arī tu vari izaicināt savu likteni ar trakām idejām.
“Aiziet, Helēn, es tevi izaicinu!”
Aizspiedu acis ciet no kauna un klausījos kā Amēlijas saldā balss piepilda kopmītņu pirmā stāva studentu kopistabu. Kopmītnēs abos stāvos bija attiecīgi viena istaba, kurā atradās divi dīvāni, divi klubkrēsli, televizors, neliels kafijas galdiņš un novecojis dators.
Pašlaik bijām sasēdušies aplītī un spēlējām izaicinājumu. Gluži kā patiesība vai risks, bet šajā versijā nebija iespējams izsprukt cauri no riskiem ar patiesību.
Man bija ticis izaicinājums.
“Ieskrien pusplika Viljama istabā un izliecies, ka to sajauci ar savējo.”
“Kas tur tik aizraujošs, Mel?” Triša, mūsu kopmītņu vecākā, jautāja Amēlijai, kura nebeidza ķiķināt pēc sava izaicinājuma izteikšanas.
“Es viņu esmu redzējusi tikai pāris reizes iznākam no savas istabas. Laikam viņu meitenes neinteresē.” Amēlija sacīja Trišai un izklaidīgi tīt savas blondās cirtas gar saviem pirkstiem.
“Ja es būtu viņš un dzīvotu ar jums vienā stāvā, es arī nenāktu ārā no savas istabas.” Triša iebilda, kas lika Amēlijai diezgan neganti uzglūnēt Trišai.
“Tu saki, ka es neglīti izskatos?”
“Es saku, ka tu pārāk bieži skraidi apkārt pusplika.”
“Šīs ir manas mājas, tā kā es varu uzvesties kā es vēlos.”
“Šeit ir arī citi iemītnieki.”
“Man vienalga. Lai neskatās uz mani.”
“Uz tevi ir grūti neskatīties, Miss Junior Čikāga.”
“Ko es varu darīt, ja esmu gara un tieva? Tas ir man gēnos. Man ir radinieki no Skandināvijas.” Amēlija attaisnojās, tad noklepojās un atkal pievērsās man.
“Tātad, ej, ielien dušā, pēc tam ietinies dvielī un ieskrien Viljama istabā.”
“Es pat viņu vēl neesmu satikusi.”
“Jums būs burvīga pirmā iepazīšanās. Varbūt tu kļūsi par iemeslu tam, ka viņš biežāk iznāks no savas istabas.”
“Tas ir ļauni.”
“Tu to darīsi vai visu nakti filozofēsi par ētiskiem kodeksiem?”
“Vai man ir izvēlē?”
“Nē, nav.” Amēlija man mīļi uzsmaidīja un es skaļi novaidējos. Devos ātri uz otro stāvu un savu istabu, lai paķertu dvieli. Tajā ietinusies ieskrēju dušu telpā un nostāvēju zem ūdens divas minūtes. Tad ietinos savā dvielī un taisnā ceļā devos ārā no dušu telpas. Amēlija mani gaitenī sagaidīja ar savu mazo kameru. Viņa man plati uzsmaidīja, kā lapsa, kas ir gatava kam nelāgam. Viņai aiz muguras stāvēja Triša ar Filipu, kurš joprojām smēķēja savu elektrisko pīpi. Puisis pacēla savu labās rokas īkšķi, lai mani iedrošinātu.
Ievilku dziļi elpu un palūkojos uz durvīm, uz kurām bija uzlīmēta Keep Out uzlīme ar galvaskausu zem virsraksta.
Izaicinājums. Vai arī likteņa izaicināšana.
Es ātri spēru soļus uz priekšu ar pukstošu sirdi un droši aizskāru rokturi, lai vērtu vaļā durvis. Viss vai nekas.
Durvis atvērās un es ieskrēju istabā. Istabā bija silts. Dūca dators. Pirmais, ko pamanīju, bija divi monitori uz galda. Tad vēl laptops, kas bija ieslēdzies ekrānsaudzētāja režīmā. Tajā peldēja zelta zivtiņa no viena ekrāna stūra uz otru. Tad skatienu pievērsu gultai, kurā gulēja puisis. Viņš bija pagriezies uz sāniem ar seju pret sienu. Acis bija ciet un ausīs bija atskaņošanas austiņas.
Aiz sevis dzirdēju soļus un Amēlijas kluso čukstu. “Atkal jau iemidzis. Kā tāds zīdainis.”
Pamāju ar galvu un pagriezos, lai dodos ārā no istabas. Tikmēr Amēlija piegāja pie puiša gultas, joprojām turot kameru rokās, un skaļi iekliedzās. “VILJAM, PRECI MANI!”
Pagriezos, lai novērotu kā puisis pieleca kājās un ar izbrīnu vērās meitenē un viņas kamerā. “Ko?”
“Tu nogulēju visu ekšenu.”
“Ko tu dari manā istabā?”
“Helēnai bija izaicinājums tevi nobaidīt, bet tu to visu nogulēji!”
“Kas ir Helēna?”
“Tava jaunā kaimiņiene.” Amēlija pagriezās pret mani un māja ar roku, lai atgriežos viņai blakus. Sajutos pārāk atkailināta, taču Filips mani maigi aiz pleca iegrūda atpakaļ istabā.
Neveikli iegāju istabā un uzsmaidīju puisim. Jutu kā pār manu auguma krita ūdens lāsītes un redzēju kā Viljams pārsteigti mani nopēta. Droši vien bieži tā negadījās, ka puskailas meitenes ieskrien viņa istabā.
“Šī ir Helēna, mūsu kopmītņu jaunā iemītniece. Viņa dzīvo tev aiz sienas, tā kā nebiedē viņu ar savu smago metālu.”
“Sveiks.” Neveikli puisim sacīju. Viņš pamāja man ar galvu un uzsmaidīja. Viņa gaiši brūnās cirtas krita acīs.
“Jūs esat tik neinteresanti. Es šo vēlējos publicēt YouTube.” Amēlija mums aizrādīja un nogrozīja galvu. “Vien būs video kā mēs pamodinām dusošo princi.”
“Jūs varat man ļaut pagulēt?”
“Atkal visu nakti programmēji?”
“Iespējams.”
“Naktī ir jāguļ, Viljam!” Amēlija puisim aizrādīja un rotaļīgi iedunkāja puiša plecu. “Savādāk, kad sāksies studijas, nevarēsi lekcijās nosēdēt.”
“Labi, mammu. Tagad, lūdzu, ej prom!” Puisis sacīja Amēlijai un atgūlās atpakaļ savā gultā.
“Ar labu nakti!” Amēlija puisim noteica, saķēra mani aiz rokas un vilka ārā no puiša istabas.
“Jūs esat labi pazīstami?” Jautāju meitenei, kad izgājām ārā no Viljama istabas.
“Grūti noticēt, vai ne? Ar viņu man nācās sadzīvot arī pagājušajā gadā.” Amēlija man uzsmaidīja un atgādināja, lai noslaukos un silti apģērbos, savādāk saķeršu iesnas. Ātri ieskrēju savā istabā, noslaucījos, saģērbos un devos atpakaļ uz pirmo stāvu, kur jaunieši bija turpinājuši spēlēt izaicinājumu.
Kad piebiedrojos pie saviem jaunajiem draugiem, Triša ar asarām acīs ēda krekerus, ko sniedza Filips pēc to iemērkšanas pikantajā tomātu mērcē.
Apstulbusi palūkojos uz Amēliju un meitene man atbildēja ar savu slaveno teicienu “Mēs esam riskētāji, Helēn!”
Iespējams, tieši tajā brīdī man vajadzēja saprast, ka ielaišanās ar riskētājiem nebija sevišķi gudra ideja, bet es vēlējos piedzīvojumus un jautrību. Vēlējos tos skaļos smieklus un muļķības. Tie man sirdī pietrūka, jo tie man atgādināja par vecajiem laikiem.
-=-
gaidu trešo daļu.