Nekas (9)5

Man nācās tajā visā noskatīties, jo mani kāds ar varu turēja un vilka prom. Es kliedzu, spirinājos, centos iekost, vai iesist, un nepārtraucu saukt Daniela vārdu, un lai Romāns pārstāj. Man sāka trūkt elpas, un es centos izrauties no spēcīgā tvēriena, bet bez rezultātiem.

-Mierīga,- vīrietis, kas mani turēja teica un iesēdināja mašīnas bagāžniekā un aizvēra tās durvis. uz priekšu pārrāpties es nevarēju, jo priekšā bija tīkls, kuru nevarēja noņemt. Centos dauzīties gar stikliem, bet arī tas nelīdzēja. Manas rokas kļuva sarkanas un sāpīgas.zaudējusi spēkus, es apsēdos pašā stūrītī un sāku raudāt. Tas nebija godīgi. Kā Romāns varēja zināt, ka es te esmu? Tagad, bez Daniela, man nebūs cerību atcerēties. Man atkal sāka sāpēt galva un es iestenējos.

-Kas ir?- Romāns noprasīja, palūkodamies uz mani,- Tev ir slikti?

-It kā tev tas rūp,- es atcirtu,- Tu piekāvi savu brāli!

-Un?- Romāns neticīgi vaicāja,- Es darīšu visu, lai viņš turas tālāk no tevis. Saprati?

-Nē, Daniels grib man palīdzēt! Atšķirībā no tevis!-

-Danielam ir Dana. Jau vienu reizi es ļāvu tev viņu iegūt, otrreiz es to nepieļaušu. Es tevi iznīcināšu tā, ka tu nožēlosi savu eksistenci,- Romāns nošņāca un aizcirta durvis. es paliku viena un sāku raudāt. Domās atvainojos Danielam un pateicos par visu, ko viņš manā labā darīja. Romāns bija slikts. Un viņš nekad neatkāpsies no iecerētā. Viņš izmantos manu amnēziju savā labā, lai man ieriebtu. Bet viņš pateica kaut ko, kas lika man aizdomāties.. viņš teica, ka es esot jau reiz ieguvusi Danielu... vai tāpēc starp mums bija tas viss, kas notika?

-Ved viņu uz tiem zirgiem,- sadzirdēju Romāna balsi un instinktīvi sarāvos. Mašīnā iekāpa vīrietis, kas man turēja, un viņš pat uz mani nepaskatījās. Diena sāka jau satumst, un tuvojās nakts. Nebūs Daniela, kas man palīdzēs, nekā. Es būšu viena. Par to domājot, man pārskrēja tirpas pāri kauliem un es sarāvos.

Mašīna apstājās tikko pludmale bija palikusi skatam netverama.- Sēdies priekšā, Melisa,- vīrietis sacīja, un izkāpa no mašīnas, lai atvērtu man durvis. izkāpu no mašīnas un pateicīgi viņam uzsmaidīju. Vīrietis atbildēja ar to pašu.- Mani sauc Roberts. Aizvedīšu tevi uz rehabilitācijas klīniku, kur par tevi parūpēsies.

-Un Daniels?- es bailīgi jautāju. Roberts novērsās,- Kas būs ar Danielu?

-Viņi savā starpā visu atrisinās,- viņš tikai teica,- Tagad nāc. Tu taču negribi, lai Romāns uzzina, ka tevi nevedu turp kā suni, vai ne?- viņš piemiedza ar aci un apsēdās vadītāja krēslā. Apsēdos viņam blakus un paņēmu pudeli ūdens, ko padzēros.- Laba meitene.

Atturējos uz viņu skatīties un lūkojos ārā pa logu. Nespēju nedomāt par Danielu, un Romāna vārdiem. Man ir jāatrod veids, kā to atcerēties. Sevis un Daniela dēļ es nedrīkstu aizmirst.

***

Mana rehabilitācijas nodaļa atradās tālu no Rīgas. Tā atradās blakus ziediem klātai pļavai, kurā ganījās zirgi, un bija daži mazi dārziņi. Izkāpu no mašīnas un paņēmu no Roberta manas somas, kuras viņi bija savākuši no Daniela vecmāmiņas dzīvokļa. Uzliku somas lenci plecā un devos uz iestādi, cenzdamās neraudāt. Man tik ļoti gribējās, lai Daniels ir te, liek man pasmaidīt vai tur manu roku. Man viņa jau tagad pietrūka.

Iegāju vestibilā, kur it viss bija no stikla, izņemot koka leti, aiz kuras sēdēja sieviete ar zirgastē saņemtiem matiem. Uz zīmītes pie viņas blūzes bija norādīts, ka viņa ir “Stefānija Kalna- administratore/reģistratore”.

-Esmu Melisa Anastasija,- es nosaucu savu vārdu,- Esmu šeit pieteikta uz kursu.

-Tūlīt,- administratore pārlūkoja datus datorā un pamāja ar galvu,- Jā, intensīvais kurss. Parādīšu tev tavu palātu,- viņa laipni pasmaidīja un pielika mikrofonu pie sarkani krāsotajām lūpām,- Elza, lūdzu, atnāc, un aizved pacienti uz viņas palātu. Paldies.

-Paldies,- es atteicu un piegāju pie kādas gleznas uz sienas, kur bija attēlots liels, melns zirgs, kurš stāvēja blakus mazam, baltam zirgam. Zem bildes bija paraksts “Labais un ļaunais. Allaž kopā.”

-Paciente,- medmāsa mani uzrunāja,- Nākat man līdzi,- viņa aicināja. Negribīgi sekoju viņai, pamezdama omulīgo telpu. Mēs uzkāpām otrajā stāvā un devāmies līdz pašam galam, kur atradās mana palāta. Pirms došanās iekšā, man radās doma.

-Vai varu palūgt lūpukrāsu?- es iejautājos. Medmāsa pamāja ar galvu,- Es varu pat samaksāt.

-Nebaidies, mīlulīt, sagādāsim tev to,- medmāsa mierināja. Iegāju palatā, kur bija puķainas tapetes un viena gulta, un nometu mantas uz zemes, apsēžoties uz gultas. Te pat nebija logu. Varētu teikt, ka šis bija skaists zārks.

-Lūdzu, mīlulīt,- medmāsiņa pasniedza man mazo tūbiņu un smalkjūtīgi izgāja no palātas. Noņēmu lūpukrāsai korķīti un piegāju pie sienas, sākdama to aprakstīt. pārmeklēju somu, atradu marķieri un uzzīmēju Daniela portretu, lai to neaizmirstu. Nespēkā nošļuku gar sienu un sāku raudāt. Es nedrīkstu gulēt. Es nedrīkstu viņu aizmirst.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-10/714763