Nekas. (10)5

Bīstami tuvu tuvojās nakts. Es biju nogurusi, tāpēc centos atrast visdažādākos iemeslus un veidus, kā sevi noturēt nodomā.  Bet es biju ļoti nogurusi, un laiku pa laikam pamanīju, ka man sāk krist acis ciet. staigāju pa istabu, domādama par visdažādākajām lietām, un nenonākdama pie atrisinājuma. Es pat saskaitīju divus miljonus trīssimt piecdesmit sešus tūkstošus septiņsimt piecdesmit deviņus skrienošus zirgus, līdzīgi, kā tad, kā cilvēki dara iemiegot. Par to es izlasīju žurnālā, ko atradu zem gultas, kas, visticamāk, piederēja iepriekšējam palātas īpašniekam. Apsēdos uz krēsla un skatījos uz grīdu. Te bija divdesmit septiņi koka dēļi. Deviņas rievas. Trīspadsmit skrāpējumi. Divi melni pleķi. Viens izdedzināts caurums.

Uz grīdas pie durvīm stāvēja manas pusdienas. Es nelaidu nevienu iekšā, jo negribēju, lai viņi redz aprakstīto sienu. Tad mani pārceltu uz citu palātu, un visticamāk ar varu iemidzinātu.  Atkal un atkal pārlasīju vārdus, cenšoties tos ieprogrammēt sev prātā. Es tos zināju no galvas, un ik mirkli atkal atkārtoju. Bet nebiju droša, ka tas man aizkavēs laiku, ko atceros.

Nožāvājos un piecēlos kājās. Izstaipīju kaulus un izgāju no palātas. Šķiet, jau bija rīts, jo gandrīz neviena telpās nebija. Vienīgā persona bija apkopēja, kura izskatījās nomocījusies.

-Es atvainojos,- čukstus sacīju, lai neradītu lieku troksni, un sieviete pret mani pagriezās,- Cik ir pulkstenis?

-Pusčetri no rīta,- sieviete tikpat klusi atbildēja un aizgriezās. Aizvēru durvis aiz sevis un sāku lavīties pa gaiteni. Beidzot atradu virtuvi, kur sēdēja kāds no personāla un dzēra kafiju. Tā bija izredze. Kafija. Kofeīns. Jā, man to vajag.

-Es atvainojos,- kautrīgi uzrunāju sievieti, kura pacēla acis no avīzes,- Vai es varētu palūgt kafiju?

-Protams.  Bet kāpēc tu neguli?- sieviete apjautājās un piecēlās kājās,- Vai tava ārste nelika tev gulēt?

-Man sagādā problēmas gulēšana svešā vietā,- es samelojos, un pieķēros tuvējai stenderei, lai nepakristu.- Mana ārste to nemaz nezina. Un lūdzu, nesakiet viņai.

- Tavs noslēpums ir drošībā,- sieviete apliecināja un ielēja tumšo šķidrumu krūzītē,- Vai esi izsalkusi?

-Nē, tikai gribu kafiju,- teicu un paņēmu krūzīti no viņas. Padzēros malciņu un saviebos. Tas bija glumjš, brūns, saldens šķidrums.- Garda,- samelojos, un sieviete pasmaidīja.

-Desmitos mūsu izsūtāmais dosies pēc pasūtījumiem, vari pasūtīt kaut ko, ko tev kārojas, tā, kā iziet no teritorijas nevar,- sieviete piemiedza man ar aci. Apsēdos uz krēsla, un, aizmiegusi acis, izdzēru negaršīgo dzērienu.- Paldies,- es sacīju un pastūmu krūzīti nostāk no sevis.

-Tu esi tā jaunā paciente, ne?- sieviete man pēc brīža jautāja,- Tā, kurai ir amnēzija katru dienu no jauna?

-Jā, kā jūs to zināt?-

-Mīļā, par tevi visi te runā. Kaut kas tāds nav pieredzēts,- viņa saprotoši teica,- Bet es saprotu, ka tev nav viegli. Starp citu. Esmu fizioterapeite Māra. Varbūt tev būs jānāk pie manis.

-Cerams,- es beidzot vairs nesamelojos,- Klau, ko jūs varētu ieteikt kā kafijas aizvietotāju, kas var palīdzēt palikt nomodā?

-Enerģijas dzēriens ir neveselīgs, bet tā ir alternatīva,- Māra sacīja.- Tu vari rīt to palūgt.

Jā, tikai līdz tam atlikušas vēl sešas stundas. To es skaļi nepateicu.

-Paldies par kafiju un kompāniju,-

-Ņem šo,- sieviete pasniedza man kafijas termosu,- Ja vēlies palikt nomodā, šis palīdzēs. Šķiet, ka tu ļoti gribi palikt nomodā.

-Es nevēlos kaut ko aizmirst,-

-Mūžīgi jau nomodā nepaliksi,- aizejot dzirdēju Māru sakām. Piekļāvu termosu sev klāt un steigšus devos atpakaļ uz istabu, aiz sevis aizcirzdama durvis. Mārai bija taisnība, mūžīgi nomodā es nespēšu palikt, bet cik varēšu, tik darīšu. Apsēdos uz gultas un saņēmos dzert kafiju. Pēc kāda septītā malka, man jau kļuva vienalga. Tikai ļoti vajadzēja uz tualeti. Paslēpu termosu aiz gultas un grīļīgi piecēlos kājās. Atvēru durvis, un pamanīju, ka bija pamodušies jau ievērojami vairāk cilvēku. Balstoties pret sienu devos uz tualeti, un aizvēru aiz sevis durvis.

Darot savas darīšanas, dzirdēju kņadu aiz durvīm. Uzvilku kājās bikses, un, kad taisījos vērt vaļā durvis, sadzirdēju pazīstamu balsi.

-Viņa ir aprakstījusi visas sienas,- kāds sacīja un es aizliku mutei priekšā plaukstu. Tas bija Romāns.- Es ienācu pēc viņas somas,- viņš teica jau klusāk. Bailīgi atvēru durvis un stājos pretī savām lielākajām bailēm.  Acis, kuras bija identiskas Daniela acīm mani uzlūkoja ar naidu. Nolaidusi galvu, devos viņam pretī.

-Tu nāksi ar mani,- Romāns mierīgi teica, un pat pasmaidīja,- Tu pat nepriecājies?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-11/715170