Nekas (4)10

Daniels bija ļoti runīgs, atšķirībā no Romāna. Puisis aizrautīgi stāstīja par lietām, kuras iespējams biju redzējusi, bet nespēju atcerēties. Kad sēdējām parkā, redzēju mazu bērnu, kuram nevarēja būt vairāk par trim gadiem, un kurš citam bērnam aizrautīgi ko stāstīja. Ar Danielu bija tāpat. Viņš bija gandrīz kā kopija tam bērnam, un tā aizrautība aizrāva arī mani, un man patika tajā klausīties. Es sapratu to, ka mana atmiņa ir savāda. Es sapratu, ko nozīmē “kinoteātris”, “veikals”, “kafejnīca”, zināju, ko nozīmē kustības, un kā tās pārvaldīt. Manā atmiņā iztrūka fragmentāru faktu. Kas es esmu, kas ir mana ģimene, kā es nosvinēju savu piekto dzimšanas dienu un tamlīdzīgi. Pamata faktus es atceros, bet galvenais bija zudis. Tas bija tā, it kā visu zināmo kāds būtu atstājis, bet svarīgo- izdzēsis. Kad centos  kaut ko atcerēties, man sāka sāpēt galva, jo viss, ko redzēju, bija tumsa, aizverot acis.

-Tev viss labi?- Daniels apjautājās. Pamāju ar galvu.- Kaut ko atcerējies?

-Drīzāk sapratu. Iespējams, to jau biju izdomājusi agrāk, tikai neatceros.

-Par ko ir runa?-

-Par to, ka mana atmiņa ir fragmentāra. Es zinu, kā iet, ēst, dzert, lēkt, runāt. Es zinu, kas ir kinoteātris, slimnīca un veikals. Es zinu, ko nozīmē dzīvnieku nosaukumi, un pilsētu nosaukumi. Bet es nezinu, kas esmu es.- godīgi teicu,- Es nespēju atcerēties sevi. Viss, ko es par sevi zinu, tiek  mērīts divdesmit četru stundu laika joslā. Es visu uzzinu, un no rīta atkal mostos bez atmiņām. Iespējams, vakar es zināju vairāk, bet nu atkal nezinu neko. Tas ir kā nolādēts apburtais loks!

-Interesanti,- Daniels nomurmināja,- Kaut ko tādu es neesmu redzējis. Bet vai neesi aizdomājusies rakstīt dienasgrāmatu, fotografēt bildes, veidot video, kas tev liktu atcerēties iepriekšējo dienu?

-Ir mēģināts,- skumji teicu,- Man ir dienasgrāmata, kurā es it kā fiksēju katru dienu, kas noticis, bet nezinu, vai tiešām to rakstu es, un vai tas tiešām ir noticis, jo man par to nav atmiņu. Tā ir milzīga ķeza.- noliecu galvu un ļāvu asarai notecēt pāri vaigam,- Es jūtos bezpalīdzīga. Man ir bail iet gulēt, ar domu, ka rīt atkal viss būs jāsāk no jauna..

-Varbūt tā arī ir atslēga,- Daniels prātoja,- Guļot taču smadzenes atpūšas, un izdzēš lieko informāciju, vai ne?- puisis vēroja manu reakciju, un es centos tikt līdzi viņa domu gājienam,- Varbūt tieši miegā ir problēma. Smadzenes uzskata, ka dienā uzkrātais ir “miskaste”, un to izdzēš, tāpēc tu neatceries neko no notikušā iepriekš.- Daniels palūkojās uz mani,- Kā tev šķiet?

-Es nezinu,- atteicu,- Bez miega cilvēks nevar dzīvot.

-Es nerunāju par ilgstošu miegu, bet gan īslaicīgu, lai pārbaudītu, ko tu atceries. Kur ir tā tava dienasgrāmata?- puisis apjautājās. Pieliecos un izņēmu mazo grāmatiņu no somas un pasniedzu viņam arī pildspalvu. Noliku somu un paņēmu mantas no viņa,- Tagad pieraksti visu, ko no šīrīta atceries. Pēc tam iesim gulēt.

Es sākumā vienkārši skatījos uz balto lapu. Daniela entuziasms par viņa teoriju bija manī iedzinis gan šausmas, gan prieku. Tāpēc bija grūti domāt par to, ja tas nenostrādātu. Lai gan, kā es to zināšu?

“Mīļā dienasgrāmata. Šodien es zinu, ka mani sauc Melisa Anastasija. (vismaz tāds bija iepriekšējais ieraksts). Es šodien pametu slimnīcu, jo viņi vairs mani nevar uzturēt finansiālā jomā. Pie manis esot ienākusi kāda sieviete, kura atstāja naudu manam dzīvoklim. Es devos prom ar vīrieti vārdā Romāns, un mēs devāmies uz slimnīcu. Tur bija ārste, kura vairāk interesējās par Romānu, nevis mani. Es izstāstīju, ka man nav sapņu, un tad izgāju no palātas, kur uzdūros Danielam. Daniels man patīk., viņš ir ļoti, ļoti jauks un runātīgs. Romānam es neuzticos, bet Daniels... es jūtu, ka viņš grib, ļoti grib man palīdzēt. Viņam ir teorija par to, ka, varbūt, pārtraucot miegu, es varētu atcerēties kaut ko. Mīļā dienasgrāmata, kaut tas izdotos. Es tik ļoti ceru, ka tas izdosies...”

-Bet vispirms aiziesim uz veikalu,- Daniels ierosināja, kad aizvēru grāmatiņas vāku.- Vecrīgā ir kāds veikals, kas mani interesē. Nāc,- puisis piecēlās kājās un, saņēmis manu roku, veda mani līdzi, nevis vilka kā Romāns. Pamanīju, ka man uz plaukstas locītavas ir zilums, bet par to noklusēju. Tas jau nebija speciāli...

-Šeit,- Daniels izsaucās un norādīja uz veikala izkārtni.- Manuprāt, jāsāk ar pamatiem.

-“Atmiņas spēles bērniem”,- es sacīju,- Izklausās daudzsološi,- centos padarīt to par joku, bet pamanīju, ka Daniels ar niknumā zvērojošām acīm skatās uz zilumu man uz rokas, un pat nedzird, ko es saku.

-Romāns tev to nodarīja?- viņš dusmīgi jautāja un panāca man tuvāk, maigi apskatot roku,- vai tas bija viņš?

-Tas nebija tīšām,- es centos atrunāties.- Viņš vienkārši ir ļoti spēcīgs..

-Es viņam visus kaulus pārlauzīšu par šito,- Daniels niknojās.- Bet to pēc tam. Tagad iesim tev atrast nodarbes. Līdz vakaram mums vēl ir laiks,- puisis piemiedza man ar aci, un atguva savu jauko dabu.- Nebaidies no manis,- Daniels sacīja un panācās man tuvāk, noglāstot man vaigu,- Es tev nedarīšu pāri. Un neļaušu to darīt arī kādam citam.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-5/714454