Nekas (3)7

Romāns man neko nepaskaidroja. Paēdu un sekoju viņam uz izeju, pa ceļam paķerdama salveti, kurā izspļāvu kumosu. Man negribējās ēst, man gribējās zināt atbildes uz neskaitāmajiem jautājumiem. Bet es zināju, ka Romānam tas bija vienalga, jo es rīt tāpat neko neatcerēšos. Viņš ar mani tāpat nerunāja, un man nebija dūšas viņam kaut ko pajautāt.

Ar apbrīnu aplūkoju apkārtni. Lija lietus, un tas bija skaisti. Šur tur bija pa kādam mazam, krāsainam veikaliņam, un pelēkās ielas greznoja cilvēki, paslēpušies zem krāsainiem lietussargiem.  Pasmaidīju, noņēmu kapuci no galvas un pacēlu galvu pret debesīm. Dziļi ieelpoju gaisu un pasmaidīju platāk. Gaiss smaržoja pēc mitruma, un vaniļas. Šķiet, kaut kur kāds cepa cepumus vai kaut ko saldu.

-Melisa, te,- Romāns beidzot man sacīja un nogriezās pa kreisi. Mēs apstājāmies pie lielas, brūnas, smagnējas ēkas, un viņš atvēra durvis, uz kurā[U1] m bija plāksnīte ar uzrakstu “privātā poliklīnika”,- Tu nāc?- viņš uzrēja un es pasteidzos. Telpā bija sauss gaiss, un te nepatīkami oda pēc slimnīcas. Sienas bija nolupušas, tāpat kā zeme, un te nekas neradīja uzticamības un mājīguma sajūtu. Es noskurinājos.

-Nāc,- Romāns satvēra manu roku, un vilkšus vilka augšup pa trepēm tik ātri, ka man nācās gandrīz skriet viņam līdz. Man šis cilvēks jau tagad nepatika. Savādā kārtā man sāka pietrūkt Elīnas un slimnīcas. Varbūt tāpēc, ka Romāns bija tik ļauns. Un ja man katru rītu, mostoties bez atmiņām, būs jāpiedzīvo šī naidīgā attieksme, tikai savas slimības dēļ... es negribēju domāt par to, kas man būs jāpārdzīvo katru dienu no jauna un no jauna.

Viņš atvēra durvis un iegrūda mani iekšā. Pametu skatienu uz atpakaļ, bet viņš aizvēra durvis aiz sevis, un mans mēģinājums bija neveiksmīgs. Kā vispār tā var izturēties pret cilvēku? Pie sevis dusmojos un apsēdos uz krēsla. Pie manis pienāca pavecāka sieviete, kuru noturēju par medmāsu.

-Romāns allažiņ ir tāds nikns, vai ne?- sieviete jautāja. Nezināju, kā viņa to zina, un tikai pamāju,- Nedusmojies, viņš vienkārši negribēja uzņemties šo lietu.- sieviete teica,- Neizklausās labi, es zinu, bet tā ir taisnība, un izskaidrojums viņa rīcībai. Daktere kalniņa tūdaļ būs klāt. Varbūt vēlies tēju?

Manas domas kavējās pie viņas vārdiem. Atteicos no tējas, un domāju par to, ka Romāns negribēja ar mani strādāt. Man gribējās raudāt, bet taisnība bija tāda, ka neviens negribētu ar mani strādāt. Tam vienkārši nebija jēgas. Šobrīd es vēlējos, kaut mans mēģinājums izdarīt pašnāvību nebūtu bijis neveiksmīgs. Tagad es biju apgrūtinājums un traucēklis.

-Sveika, Melisa,- kāda cita balss mani uzrunāja. Mani uzrunāja sieviete, kas varētu būt pusmūža vecumā, ar rudiem, skruļļainiem matiem un laipnu skatienu,- Kā jūties?

-Kā balta lapa,- es godīgi teicu,- Vai jūs man varat pateikt, kas tieši ar mani noticis?

-Protams. Tāpēc jau tu esi te,- ārste sacīja,- Man prieks, ka beidzot esi piekritusi veikt izmeklēšanu.

-Es neatceros, ka būtu atteikusies,- klusi teicu, un ārste pamāja ar galvu. Viņa neko neteica, tikai no skapīša paņēma baltu lapu kaudzīti un pastūma to manā virzienā,- Kas tas?

-Uzzīmē, ko tu redzēji sapnī,-

-Es nevaru. Jo man sapņu nav,-

-Hmm.- ārste aizdomājās.- Melna bilde?

Es pamāju. Viņa samiedza acis un saknieba lūpas.- Interesanti,- viņa sacīja,- Bet nu man viss ir skaidrs. Krītot tu esi traumējusi smadzenes tajā zonā, kur tiek glabātas un sintezētas atmiņas.°

-Vai tas ir labojams?-

-Baidos, ka nē,- ārste mierīgi sacīja,- Lai gan tagad spriest nevaru. Vajadzētu veikt papildus izmeklējumus, un turpināt darbu ar tevi. Vai Romāns ir ārpusē?

-Jā, viņš mani te atveda,- es noburkšķēju,- Vai tiešām viņam jābūt manam aizbildnim?

-Manuprāt, ka jā,- ārste sacīja,- Nodošu viņam dokumentus, un dažas norādes, ko darīt, strādājot ar tevi,-

-Paldies. Es uzgaidīšu ārpusē, un pateikšu, lai viņš ienāk,- sacīju, un, nesagaidot atbildi, izgāju no palātas, kur uzgrūdos virsū kādam jaunam puisim, kurš mani automātiski satvēra.

-Piedod,- es izsaucos,- Neredzēju, kur gāju!

-Tu esi Melisa, ja?- puisis jautāja,-  Es esmu Daniels. Tagad tu būsi manā aizbildniecībā.

-Un Romāns?-

-Viņš atteicās,- Daniels atteica. Vairāk jautājumu man nebija.- Tu esi skaista,- viņš  sacīja. Atmāju ar roku un apēdos uz krēsla. Skaista.. es pie sevis domāju. Kas gan baltā lapā var būt skaists? Pamanīju, ka Danielam zem acs ir apsārtums, un domāju, vai abi sakāvušies. atgāzos pret blakus stāvošo galdu un ierūcos. Nu viens ir skaidrs. Ar atmiņām vai bez, bet garlaicīgi man nebūs nekad. 

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-4/714350